Saldus saule

un es atkal kavējos atmiņās.

Naktī..

Vai esi kādreiz aizdomājies par robežām? Tām, kas notur, tām, kuras pārkāpt, tās, kuras sasniegt.

Cik tālu cilvēks ir gatavs iet tikai sava labuma iegūšanai, kura rezultātā mainās šī cilvēka statuss sabiedrībā un domas par viņu?

Tas tā, pārdomām.

Horoskops ziņo, ka ``mīlas frontē laikam par garlaicību sūdzēties vis nevarēsi. Kaislības, piedzīvojumi..`` un es tiešām varu teikt, ka tā pilnīgi un noteikti ir! Man sirsniņā ir diezgan silts rudens, tas nekas, ka ar nosalušiem deguniem, slapjām kājām un čirkainiem matiem. Iespējams jau, ka lēnīgi sērīgās dziesmas pieder pie rudens noskaņas, bet thanksGod man vismaz nav īpaši jāsēro līdzi. Protams, par pavadīto vasaru un to, ka viņa atkal būs pēc tik ilga laika, ir pat vajadzīgs neaudz pasērot, bet es jūtu, ka mana ziema būs skaista un ļotiļoti silta. Varbūt pat šoziem man atgriezīsies svētku sajūta ar tām piparkūkām (kuras gan bija arī pagājušogad un kādam tās dikti garšoja) un visu, visu pārējo, kas piederas pie lietas.

Bet - ko es daru? Tās jau pavisam vēl tālas lietas. Cerēsim, ka arī cilvēki kļūs prātīgāki.

Kā būs - būs.

neviens nevienam nepieder un nepiederēja.

Nedaudz sajutos kā vesajās ziemas/pavasara dienās, kad bija par ko gausties un sūdzēties. Kad dzīve šķita drūma un viss, ko darīju - nepareizi.

Atkal ir sarkanais halāts, aiz loga aukstums ar ziņām, ka septembrī jau būšot +5 grādi. Tas ir šausmīgi, iedomājoties vien par tā tuntuļdrēbēm, kuras atkal būs jāvelk laukā no skapja dziļumiem, siltajām zeķēm, kuras man nemaz tik traki negribas un cepurēm.

Pēdējās dienās šķiet, ka staigāju apkārt sanarkota - apkārt tik daudz kas notiek, neticams, varbūt, es tam nespēju izsekot līdzi. Russian Circles - Campaign ir kā manu pēdējo dienu pārdomu mūzika. Un vispār, jo vairāk paiet dienas, jo nsakarīgāka es kļūstu. Varbūt tas vienkārši ir trūkums pēc jauniem, vai tiem pašiem, jau sen iepazītajiem cilvēkiem. Atkal e, kā netipisks mūsdienu jaunietis, gaidu skolu. Es gaidu tos mazos gossipiņus, gaidu pastulbās matemātikas stundas, kaut arī man liekas, ka šogad būs stipri savādāk. Es gaidu atpakaļ savu skolas rutīnu. Es gribu kaut ko darīt. Man ir pārāk daudz gaisa, jeb brīvā laika.

Hear You Me

Mēness tik valdzinoši gaišs un pie sevis aicinošs. Es paveru logu un jūtu nakti, redzu to balto ceļu, ko aiz sevis atstājusi lidmašīna. No mana skatupunkta tā šķērso Mēnesi, tā nepāršķeļ viņu uz pusēm, vien atstāju baltu dūmaku svīru.

Ir jau tā, ka katrs aiz sevis ko atstāj. Cits atmiņas, par ko jauku, cits to, ko atcerēties negribas, cits varbūt ko tveramu - savu veco grāmatu, kas jau noputējusi joprojām guļ Tavā grāmatu plauktā. Teiksim tā - viens atstāj visu Mēnesi, cits tikai gaistošu lidmašīnas švīku debesīs.

Paver acis uz Mēnesi - ko Tu redzi? Tu atceries, varbūt. Tu sapņo, iespējams, ilgojies.
Paveries uz lidmašīnas atstāto, citdien bālo, citdien spilgti balto svītru - to tik daudz, brīžiem nenozīmīgu, gaistošu.

Bet tad, kad lidmašīnas slīdot pār debesi atstāj rūtotus ornamentus, krustojumus, Tu skaties, cik tas skaisti, kā tās pārklājas un Tu stāsti citiem, Tu to atceries. Iespējams.

Ir iesākusies pēdējā freedom pilnā vasaras nedēļa un es, varbūt nejūtu tādu gandarījumu kā citus gadus. Bet es jūtu piepildījumu. Lielas drošības sajūtu un mīļumu, stabilitāti, nedaudz haosu, bet visam pāri laimi. Laimi, gan par paveikto, gan par to, kas tikai tiks paveiks, par cerībām un apņemšanām, kas jāpilda. Cerību par labākiem laikiem, labākiem cilvēkiem un varbūt pat draugiem?.

Intensity In Ten Cities

Droši vien katram ir bijusi situācija, kad Tu klausies kaut ko Tev pavisam nenozīmīgu tajā mirklī, kas kaut ko nozīmējis ir kādreiz. Tu klausies, ar stulbu smaidu sejā, cenšoties sev iestāstīt, ka Tevi tas nemaz neiedragā. Tu izliecies ieinteresēts, kaut īstenmībā gribētu piecelties, varbūt pat skaļi nobļauties un aiziet. Ik pa brīdim Tu pieķer sevi domājam par to, bet tad visas domas un atmiņas? aidzen ar kādu sev tīkamu un glaimīgu frāzi.

Patiesībā, tas nemaz Tev nav svarīgi. Tu tikai kavējies atmiņās, nepiepildītās, varbūt pārdzīvotās, tādās, kuras gribētu atkārtot. Gribētu, bet bez vajadzības.

Tu dzīvo pašlaik un pašlaik Tev ir labi, tik labi, kā vēl nekad nav bijis, bet kapēc vajag tā, kapēc gribas to, ko patiesībā nevajag? Un tad vilšanās.

Singing in the Rain

Šodien nebūs rakstīgais, bet bildīgais. Pus dienu galvā skan PCD - I Don't Need a Man. khekhe

un šitā mazā čiepa arī mani sveica. (:

Under my wing

"I have the world`s largest collection of seashells. I keep it on all beaches of the world ... Perhaps you`ve seen it."

Jājā, ir tā dīvaini pēc ilgiem laikiem te ieskriet, pārskatīt kas jauns, kas vecs. Garās ziemas laikā visi bija čakli un savas dzīves notikumiņus un sajūtas pierakstīja šeit. Tagad - vasara. Nav laika, nav gribēšanas un, protams, kurš tad labā laikā sēdēs pie tās laikatņemošās kastes, ko sauc par datoru?! Tā nu es izdomāju nedaudz izniekot savu laiku. Šeit.

Vispār ir noticis tik daudz. Atmiņa man nav no labākajām, un parasti es atceros tās sliktākās lietas, bet tā, kā labo ir bijis vairākumā, tad secinājums - atceros es maz. Viena no sliktajām lietām, vai, pareizāk, kaut kas, kas nav izdevies- Līgo svētki.

Plāni jau lieli, tik izvēlēties vajadzēja, un izvēli izdarījām nepareizu. Galamērķis - vilciena stacija Gauja - tika sasniegts, cilvēki satikti un konstatēts, ka laikam nav mūsu vecums. Par vecu, jā, un par neinteresantu. Tobrīd likās - glābiņš, ballīte divas stacijas tālāk. Pabaži. Ar cerīgām acīm mēs ieejam sētā, kur notiek visa svinēšana un tur visi... par jaunu. Mūsdienu jaunatne (jā, es rakstu tā, it kā tajā neietilptu) - jau apdzērušies un viss kā pienākas. Lūk tā, tad radās ašā ideja pas stopiem, jo pēdējais vilciens jau bija `čau čau prioritātes ar aizvešanu mēs negribējām izmantot.

10 minūtes uz ceļa un kāda jauka sieviete mūs, ar mantām apkrāvušos, piekrita aizvest. Tā nu, tiekot līdz Rīgai un tālāk, mēs nokļuvām - manās mājās. SO MUCH FUN, friends!

Bet ja tā, par pēdējā laika sajūtām un vispār apkārtējo dzīvi. Laikam jau, ka ir labi. Zinot mani - meiteni, kurai vajag trakulības un neatļautas lietas, stulbas sarunas un daudz, daudz smieklu - pēdējā laikā to ir pamaz. Smiekli ir gan, bet pārējais... Varbūt jau ir labi. Tuvojas cits gadu cipars, varbūt arī tāpēc attieksme un izturēšanās mainās, varbūt pie vainas ir apkārtējie cilvēki. Drīzāk jau es pati. Bet, protams, jauniepazīti cilvēki un grandiozas ballītes - to netrūkst. Laikam jau ar to ir jāsamierinās, vai - jāpriecājas par to, un vienkārši jādzīvo tālāk ar kas būs - būs un tad jau redzēs.

Bet rīt tāds svarīgs datumiņš. Vispār jau šodien, jo šodiena ir rītdiena (atcerējos Ikšķiles jokus). Tā jau priecīgi un jauki. Pēc divām dienām atkal datumiņš, par kuru nākamos gadus es vairs nepriecāšos tik ļoti, bet pagaidām - esmu apmierināta un saviļņota.

Ļoti ceru, ka iecerētais izdosies, un ballīte (cik nu ballīte) būs godam, jo jāatspēko pagājušā gada asaru pilnais 30.06. Bēeet, es jau spēju pārdzīvot visu, jo Big girls don't cry.

Un šis ir Bīriņu gulbis, kurš mums peld virsū un neliek mieru, nāk krastā un mācas virsū, bet tomēr skaists.

Dabisks, kādiem jābūt mums visiem.

`čč, Foxy Lady

P.V. Starp divām saulēm

Vienalga jau, vai pār vaigu rit auksta lietus lāse vai asara.

Sāp.

Bailamos

"Kāpēc,
kamēr nakts, Tu vēl klusē un gaidi -
Atnāks rīts un atņems vārdus Tev."

Šodiena vispār bija diezgan interesanta. No rīta tāds čiliņa-mazā prieka garastāvoklis, kas nav gluži awesome, jo ārā bija traki vēss un drēgns laiks, kas manu degunu iekrāsoja koši sārtu (un man tas nepatīk ļoooti). Bet ar tādu pacilāto garastāvokli čāpoju uz skoliņu. Vajadzēja nofilmēt manu seju, kad Anete stundas laikā pagriezās un iepriecināja mani ar "Šodien nenotiek fizika, Šķēle ārzemēs" ziņu un tad man bija smaids līdz ausīm. Man pat liekas, ka es sēžot palecos. Nu vismaz iekšēji. Prieks man bija liels un diena solījās būt tiešām fantastiska (neņemot vērā laikapstākļus, protams).
Gossipiņš ar Kristu, kas mani vienmēr uzlādē un neliela informācijas noplūde, kas jānoskaidro, bet stāstīt bija daudz ko un uzklausīt tāpat. Un vēl mana vēlmīte pēc šokolādes. Nerunāsim jau par pēdējām stundām, kas pagāja nemanot, spēlējot A,B,C,D,.. spēlīti un dažādiem ierakstiņiem mācību grāmatā. Un tad es izlidoju no skolas. Nu tā, ne sliktā nozīmē, bet ar iedomātiem spārniņiem, khi khi.
Jāā, un tad sākās dienas jaukākā daļa. Atceraties manu dienas vēlēšanos? Tur, dažas rindiņas ausgtāk. Es tiku pie šokolādes un puķītes. Es esmu laimīgākā meitene pasaulē, tiešām.
Vēl šis tas, ko šodiena lika saprast, ka man laikam ir jāpieņem, ka tagad ir savādāk, un nevar vairs tā, kā līdz šim. Nevajag tos trakos ballīšplānus, cosmīša padomus kā iekārdināt (neesmu izmantojusi, bet tādi ir gan) un nemitīgās sarunas par viņiem. Sanāca emociju pilna diena, jo Saule, Pērkons, Daugava mani vienmēr saraudina, un ja vēl ir kāds mazs iemesliņš, tad jau aiziet. Bet viss ir labi. Tagad viss ir labi un man ir jaukais vakars ar jauko mūziku, jauku, siltu istabu un, ehh, es mīlu šo pavasari ar visiem tiem draņķīgajiem laikapstākļiem.
Sirsniņā laiks ir skaidrs un silts.

I'm Going Through Changes

"Es gribu smaidīt,
brīžos, kad cenšos sevi apmānīt.
Es varu gaidīt, kādu, kas nāks mani savaldīt."

Es nespēju aptvert neko no tā, kas notiek. Es nevarētu definēt to, kas notiek manā galvā. Tur pat nav tāds melnais caurums, kur kas iekrīt un pazūd. Tur vienkārši nekā nav. Es sēžu un domāju, bet reizē arī nedomāju. Es negribu novelt vainu uz pavasari, jo mēs tomēr viņu tik cerīgi gaidījām, bet, kas pie velna?! Varbūt tiešām viss ir too fast, too furious un vajag piebremzēt.
Vēl pirms nedēļas es sēdēju un cerēju, un sapņoju, domāju kā būtu, ja būtu, ko es vēlos, ko nevēlos. Ko man vajag tikai tāpat vien, kaut arī īsti nevajag. Un tagad es attopos pie tā visa, ko vēlējos. Man ir, BET. Bet kapēc tad es vēl sūdzos?

"Viss ir skaists, kamēr nav Tavs."

Šodien atcerējos vienu no labākajām mana mūža sajūtām (cik nu man tas mūžs garš). Tik dīvaini es to atcerējos, bet tik spilgti, ka tas man lika nodrebināties. Aiz labsajūtas, protams. Tas bija tā, kā to definē. Tauriņi vēderā un neprātīga sirds. Tas bija traki. Bet atceros es tik labi, kā tas būtu noticis vakar.
Doma šim visam bija tāda, ka tagad tās sajūtas nav. Varbūt tādēļ, ka viss nav tik lolots un cerēts, kā iepriekš. Varbūt, ka viss ir par ātru. Bet iekšēji es ticu, ka ar laiku nāks arī šī sajūta. Ja nenāks, tad nenāks, nebūs lemts.
Lielā vakara doma ir tāda, ka jābeidz domāt. Nē, bet nopietni - mēs pārāk daudz domājam. Mēs domājam par visu, domājam uz priekšu, kaut arī jādzīvo ir šim mirklim un tam, kas ar Tevi notiek pašlaik, vēl jo vairāk, ja tas ir kas labs. Man patīk domāt uz priekšu un ne tās labākās domas, varbūt tā arī ir mana vaina. Manu domu spēks, kas visu ietekmē. Ir jādomā pozitīvi vai nav jādomā vispār. Tā, lūk, būs mana motivācija.
Līdz ar pavasari arī citi, ne tikai es (haha, egoiste), mainās. Un tas viss ir tik uzkrītoši, tik manāmi, ka man atkal gribas domāt. Viss tik krasi mainās.
Tā vai citādi, iemāciet man priecāties par to, kas man ir. Un es centīšos starot un beigt domāt sliktās domas, centīšos iestarot arī citos ko gaišu. Un baudīt.
Jā, es baudīšu!

I Got a Pocket full of Dreams

"Tūkstošiem mazu debestiņu krīt no gaisa un sakrīt man kapucē.
Es uzlieku kapuci galvā un esmu debesīs.."

Nu man tiešām ir pavasaris. Es esmu pavasarī. Viss ap mani ir pavasarī. Un pavasaris ir manī.

Un Te kādreiz būs turpinājums, bet pašlaik man trūkst vārdu.

Pasakas

"Drink my beer and smoke my weed,
But my good friends is all I need."

Vienmēr ir svarīgi ieklausīties citu viedoklī un ieteikumos. Pat ja tie izteikti pavēles formā vai ar nelielu nicinājuma pieskaņu. Un tad padomāt, vai tas, ko Tu dari ir pareizi vai nav. Ja Tu to uzskati par pareizu sev, pieņem to. Ja arī citi domā pretēji. Taču, ja Tu šaubies un nespēj atrast to pareizo, ieklausies citos. Varētu būt, ka ir vērts.
Bet, protams, no malas jau viss izskatās citādāk, kā ir patiesībā. Viss tiek piepušķots un pielāgots tam, kā tam vajadzētu būt. Galvenais, ka Tu pats zini patiesību!

And about last night - mana vislabākā apliecināja to, cik svarīga ir manā dzīvē. Love U, U know. Un šādas ballītes biežāk - Tu zini, par ko es runāju. It's like "mēs domājām, ka būs tāda pieklājīgā pasēdēšana.." un tomēr I Love College un visi pārējie gabali, kuriem mums jāzin vārdi, riski & patiesības, čuhņas draugi, ratu riteņi (like ftw?!) un vēlvēlvēl... gaidu nākamo.

Mani ļoti biedē mūsu jaukās pasaules mazie izmēri. Visi viens otru pazīst, saproti, Tu nekur nevari paslēpties, jo vienmēr atradīsies kāds, kas teiks: "Ha, es Tevi zinu.." jeb arī "akdievs, Tu arī viņu pazīsti..?" un tas ir siiiiick.

Šķiet, pēdējā laikā dziļās domas man laukā nenāk. Nav jau brīnums, šovakar esmu pusdzīva, tomēr priecīga. Šodien, sportiskajā aizbraucām līdz Daugavmalai, un tad es atcerējos tos jaukos laikus. Kā arī ziemeļblāzmas tornīti. Man gribas tikpat jauku pavasari. Nāc ar mani uz jūru, garās vakara pastaigās, siltās nakts sarunās uz kāda vientuļa soliņa, nāc..

Cheers, saulītes, es šodien jūku prātā. (:

Yellow Ledbetter

".. viņa stāvēja, sargsuns pie kājām rēja.."

- pēdējā laika visbiežāk dziedātā dziesma (klusībā, protams) skolā, mājās, trolejbusā un visurvisur.
Skan Pearl Jam un ir tik sasodīti jauki, un vispār diena bija laba. Tiktiešām, reti no manis dzirdēs ko tādu, bet bija. Es lepojos ar sevi, ka dators tika ieslēgts tikai pašā vakarā, vēl vairāk lepotos, ja vispār netiktu ieslēgts, bet tad jau netaptu šis viss, vaine?
Vakars arī bija jauks (neskaitiet, cik reizes es izmantoju vārdu jauks) - tādas saruniņas, bez cenzūras.
Un tagad jau ir Placebo un nelieli rītdienas plāniņi.
Un šis ir īsais blogs, jo man nav negativitātes, ko izgāzt. (:

Kautkas tiek zaudēts, cits nāk vietā. Kāds aiziet, dažs atnāk.

Midnight Cola

"My dreams, my head
My sex, my bed
And it's my Corona with lime."

Es brīnos, ka tik sen te nekas jauns nav uzradies. Pat nespēju rast atbildi, kapēc.
Nevarētu jau teikt, ka mana dzīvīte ir ideāla un lielo prieku pilna (tad es tiktiešām šo vietni neizmantotu, jo kādēļ gan izlikt savas pozitīvās emocijas šeit, ja Tu tās vari dāvāt citiem, mīļajiem un visam sev apkārt?).. tātad, jā, kā vienmēr ar kautko neesmu apmierināta, dzīvē vīlusies vai kā tamlīdzīgi.
Es apbrīnoju savu spītību, varbūt pat savu naivumu tik ikdienišķās dzīves lietās. Ar sirdi es jūtu, ka vajag, man gribas. Bet smadzenes neļauj, pašlepnums vienkārši aizliedz un tieši tas mani grauj. No iekšpuses, no ārpuses, savstarpējās attiecībās.
Es vienkārši nezinu, ko es gribu. Vai drīzāk, es tiešām zinu, ko es gribu, bet man tas nav vajadzīgs, bet tā vai tā es skrienu uz priekšu, cerēdama noķert, pavilkt atpakaļ. (oh, well, šis ir tik nesakarīgs savārstījums)
Un visi jau saka, ka jātver tie mazie laimes mirklīši, bet man ar tiem nepietiek. Uz brīdi Tu lido un jūties kā septītajās debesīs, Tev liekas, ka tas turpināsies mūžīgi, bet viss. ojā, te jābūt punktam. [.] un tad ir tukšums un visas cerības vējā, atkal no sākta gala tiekšanās uz priekšu, krišana atpakaļ, tā tik uz riņķi. Bet man jau nepietiek saprāta, lai to izbeigtu, jo velniņš uz kreisā pleca mani mudina, eņģelīts uz labās - attur. Es esmu pa vidu. Es esmu nekurienē un tas laikam ir pats sliktākais.

+++ [vēl tās sarunas, tās sarunas. Man tas nav jāzin, un vispār man nevajag Tevi un..]

Un šodien atkal sasodītā piektdiena. Labi, vairs jau nav, bet tomēr esmu vēl 5dienas sajūtā, jo 6diena būs tikai tad, kad pamodīšos.. ja aiziešu gulēt.
Nebija ballīte, toties bija ballīte vēderam (sounds funny) - viskijs, pica un tortillas čipsi ap pusnakti, mmmmm. Neveselīgi, toties uzmundrinoši, kautkā jau sev jākompensē mājās pavadītais vakars/nakts.
Un vēl man bija ciemiņi, neticēju, ka tiešām būs, bet jā. Smieklīgi jau, patukšoja manu kolu un izklaidēja brītiņu. Apbižoja arī.

Un kā vienmēr es cerēšu, ka būs labāk, jo jābūt. Iešu gulēt un atkal cerēšu, šoreiz gan par to, lai nepiedzīvotu atkal to drausmonīgimurgaino sapni, kas pie manis atnāca vakarnakt. Es sapņošu par džentlmeņiem, ādas jakām, sarkanām kurpēm un rubīnsārtām lūpām, čoperiem un naktīm mēness pielietā [stadionā] pludmalē.
Tur viss būs labi.

xoxo

Nēnēnēnēnē.
Noras mājas mani slikti ietekmē.
Es skatos Gossip Girl, o shit, o shit, nav labi!

Red Label

"At first, when I see you cry,
It makes me smile, yeah it makes my smile.
At worst, I feel bad for a while,
But then I just smile, I go ahead and smile."

Šī galīgi nav mana nedēļa.
Sākot jau ar otrdienas "jaukajiem" notikumiem, trešdienas traumējošā sporta, kur es dabūju pa seju ar bumbu, turpinot ar ceturtdienas rītu, kad jau tā aizgulējusies, skrēju uz autobusu, nokritu, bet vismaz paspēju uz autobusu. Un šodiena, piektdiena, sports, Rūdis, spēriens, bumba, seja (vairāk komentārus, šķiet, nevajag).
Pietiek traumēt manu seju, tā jau nav laba izdevusies!

Visā visumā šodiena manī neizraisīja nekādu "iu, ienīstu visus", bet NEpavasarīgais laiks ārā, slapjais sniegs, kas sabojāja manus matus un žļurga zem kājām jau nekādu īpašo prieku neizraisa.
Dienas pluss - meklējot savu kredītkarti atcerējos, ka esmu to pirms 2 dienām atstājusi Narvesenā (es esmu īpaši tizla, neattapīga un aizmāršīga šonedēļ), dabūju, viss kārtībā.

Šķiet, esmu apsēsta ar nagulakām. Manām 5 toņu sarkanajām nagulakām šodien pievienojās vēl viena. Sēžu laimīga ar savu lovelove bergamontēju, sarkanajā halātiņā ar ziediem, spilgi sarkaniem nagiem un sapņiem par nākotni. Mūzika, protams, arī. Sapņoju par pavasara sarkanajām kurpēm, kuras man noteikti būs. Ādas cimdi jau sameklēti, ādas jaciņa iekārta skapī, lai, ieskatoties spogulī tā tiktu pamanīta un kārota vēl vairāk. Gaidu.
Maybe I'm weird, maybe you're weird, maybe we're weird, bet man patīk Reinšteins - Es Tevi Atceros (nezināmu iemeslu dēļ man nesanāca to te ievietot, tagad skumstu). Varat saraukt degunus vai pārsteigumā ieplest acis, jo diezin vai kāds var iedomāties, ka es ko tādu klausos, bet es klausos, klausījos. Un vispār es klausos visu, čaļi.

Un tad laikam viss šim vakaram. Mierīga piektdiena, izsmērēta tuša, lokaini mati, tas ir labi un jauki, xx.

Devil inside

..bet Tavas smaržas nepazūd no maniem palagiem, maniem apģērba gabaliem.

Es pēdējās dienas jūtos kā Dieva nepieņemta (vouč, es pat rakstu ar lielo burtu). Staigāju ar nelielu pavasara depresiju un tieku traumēta katru dienu.
Sākot jau ar jauko otrdienas rītu, kad es laimīga (tā ir reti)par savu izskatu devos laukā no mājas, ārā jauki spīdēja saulīte un viss bija tik jauki, un tad tam sasodītajam džipam (es viņus turpmāk ienīdīšu) vajadzēja apšļakstīt manas mīļākās bikses. Žēl, ka nepaspēju viņa virzienā izstiept vidējo pirkstu.
Galīgidusmīga aizgāju atpakaļ mājās un teicu, ka nekur neiešu. Protams, mammai tas nepatika un man bija jābrauc ar viņu (vismaz mašīnā nav iespējas, ka tikeu apšļakstīta) un tad sekoja nākamais jaukais dienas notikums - nenomrālie sastrēgumi, kuru laikā, par laimi, mašīnā paspēju izgulēties un paspēt uz jau tā otrās stundas pēdējām 7 minūtēm. Šķiet, ka Murāne mani ienīst līdz sirds dziļumiem.
Un tad skolā man nāca miegs, kā vienmēr, protams. Tad turpinājās mana "jauko" notikumu virkne - kautkāds sasodīts, mazs, sarkans licejietis iemeta man ar bumbiņu pa pieri. Noteikti, ka izklausās smieklīgi, bet tas bija tik ļoti sāpīgi, ka man nākamās stundas reiba galva un tā, (jā, esmu vāja) un es aizgāju mājās.
Galvassāpes pēdējo dienu laikā man jau ir pierasta lieta un nekas jauns, diezgan mokoši, īstenībā.

Un tieši pašlaik pa manu mīļāko radio (nē, tas nav Skonto) sāka skanēt jaukā Lynyrd Skynyrd - Sweet Home Alabama un es pasmaidu, un dziedu līdzi, jo Wild`īgo koncertos jau esmu iemācījusies visus vārdus. Vispār, tik sen šie nav dzirdēti/satikti.

Šodien bija pēdejais no koncertiem, nu tur, savējie zinās kur. Es nezinu, varbūt esmu vienīgā, bet man tiešām nepatīk TP. After it bija jauka pasēdēšana Hesītī, Tu jau teici, ka man nevajadzētu, bet es jau neklausu un ēdu, ēdu, ēdu un bija jauki. Mazi skolas gossipiņi ar iepriekš ne-tik-ļoti iepazītiem cilvēkiem.
Tagad esmu tikusi pie jaunas melnās guašas. Kad man uznāks pavisam trakie, es ņemšu papīru un mālēšu galīgi melnu.

Bet savā ziņā un ņemot visu kopumā, ir jau jauki un labi. Pietiekami.

[23:24:40] - says: ir atrisinājums
[23:24:43] - says: mīli kādu, paliks labāk
Šim gan es nevaru piekrist, jo bieži vien, mīlot kādu, tieši ir sliktāk.
Well, šī laikam ir pirmā reize, kad vārdi no manis nāk un nāk laukā, un ne tie galīginomāktie (un akdieviņ, atkal sāka skanēt burvīga dziesma, es vienkārši nespēju to nepieminēt - Def Leppard - Pour Some Sugar On Me), bet tātad es labāk apstāšos, jo ja aizies, tad mani apturēt būs grūti, un nevajag jau te atklāties pavisam. Tad nu pour some sugar on me un pour some sugar on you, un, pateicoties dziesmām, ar daudz labāku garastāvokli es dodos uz salvu leopardgultu. mC mC

"But it's gonna take money
A whole lotta spending money
Its gonne take plenty of money
To do it right child."

Eye Of The Tiger

The only difference between men and boys, is the size of their shoes and the price of their toys.

... bet nejau par to nu būs stāsts. Katram jau gadās vājībiņas un vīrieši jau arī jāmīl.. somethimes.
Noteikti visi jau ir piefiksējuši šodienas datumu un laiciņu, kādu tas atnesa. 1.marts. Saulīte, piloši jumti, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, un pārpludinātas ielas, plānākas jaciņas un augsti papēži (asfaltu vairs neklāj drausmīgā ledus kārta, tagad var sākt atļauties). Un, skat, ko saka šī jaukā adresīte

http://www.summermeter.com/

PAVASARIS IR KLĀT!
Vismaz manā sirdī ir un es ticu, ka arī Tavā.. jā, Tavā arī!
Vairs nedrīkst zibināt skumjas actiņas, ilgi lūkoties krītošās sniegpārsliņās (cerēsim, ka tādas vairs nebūs), nevajag vairs vīstīt rokas pūkainos dūrainīšos, lai arī cik jauki un mīksti tie nebūtu, biezās bumbuļcepures noliekam uz nākamo gadu un nesērojam par neuzceltajiem sniegavīriem. Mums vēl daudzas ziemas priekšā!

Sēžu, the same tēja, the same mūzika - man, diemžēl, nav tādu yeah, ir pavasaris! dziesmu. Dažas, kas atgādina 2008. gada pavasari, protams, ir palikušas atmiņā - ar to lielo lovi, 13. februāri, izdarībām mežā un, lai arī cik ļoti to negribētos atcerēties, sexy time with H (savējie sapratīs).

Pieredze rāda, ka ar katru gadu viss kļūst daudz jaukāks, par piemēru ņemot pagājušo pavasari. Bija arī tā.. bija.

Bet smile, smile, smile, viss jau ir jauki un kārtējā super-duper nedēļas nogale pavadīta. Minēšu, ka ne tik grandiozi kā Kristai & CO (giggle), bet man prieks par sevi un prieks par citiem, un pavasaris, jēziņ, es tiešām nespēju beigt priecāties. Līdz ar pavasari arī te mazas izmaiņas, jo nu cik var tas pilnīgi drūmais, melnais. Varbūt kādam šķitīs, ka pelēks ir vēl drūmāk, varu jums teikt, ka priekš mani nav. Pelēks ir ceļš uz ko gaišāku, you know. Vasaru gaidot. (:

Man tagad prieks ir vēl lielāks, jo, apskatot piektdienas bildes, es esmu tikai labi ja divās. Tas priecē.

Tagad visi noceļam no skapjaugšas noputējušās saulesbrilles, puķainos krekliņus ar faltītēm un bantītēm, kuplos balerīnsvārkus un spilgti sarkanās kurpītes. Ejam pretim.. VASARAI!

It's gonna be a bright bright bright bright sun shiny day.
It's gonna be a bright bright bright bright sun shiny day.

Let's Get Wild

"Everybody in the party,
Hold you cup high, move your body!"

Man ir nedaudz bail no šī vakara. Nedaudz pat nav īstais vārds, man ir patiešām bail, bet tās ir smieklīgas bailes. Protams, es ticu, ka būs jautri, bet, bet... es neesmu gatava ballītei.
Man, protams, nav ko vilkt un tā, un neslēpšu, ka nav ko dzert un tā. :D
Sauļuks (:D) tiks pie jaukas alus cepures, es ļoti ceru, ka neiznīcinās jau pirmajā vakarā.
Un vispār būšu pozitīva un ticēšu, ka pasākums izdosies,
BALLĪTE, mazie, čaviņāāā ;***

P.S. Izbeidz vienreiz tēlot mazu bērnu un uzpūst savas pašizdomātās afēras. Ja gribi, dari tā, bet nestāsti to visiem apkārt. Pretīgi paliek. (:

In My Place

"..Paskat, kā ārā pelēkas zvaigznes rotā Tavu bezmiega nakti,
Lūk, kā tās visas atspīd Tavās pelēkajās acīs.."

neesmu īpaši normāla. Pulkstens ir precīzi 4:35, otrdiena. Es neguļu un negulēšu.
2 lielās kafijas, nedaudz neskaidras acis, pārrakstīta fizikas klade, runa, kas vēl jāiemācās.
SWH Rock un atmiņas par nakti baltajā dīvānā. Feel so good.
Drīz jau jāceļas, hihi. Ja es skolā ģībstu, lūdzu, pieturiet, draugi.

Kazha - Ieskaties

Mmm mmm mmm mmm

"Tas ir vētras miers.
Vēss pieskāriens.
Mans jautājums sev."

11:11; 12:12; 13:13; 14:14; 15:15.. un sešpadsmitos sešpadsmit es sapratu, ka mana pus dienu lolotā vēlēšanās ir piepildījusies. Jēziņ, es baidos, nopietni!
Un dīvaini bija no rīta gribēt satikt kādu pazīstamu un vai zini, satiku arī, tāpat arī braucot no skolas. Jauki jau! (:

Šis, iespējams, būs visnesakarīgākais blogs ever, bet es nespēju visas, galvā iedomātās un cerētās lietas uzrakstīt sasaistot kopā. Varbūt nerakstīt nemaz? Nav spēka pat te uzrakstīt visu, kas uz sirds.

Klausoties jaunajos gossipiņos sapratu, ka visiem notiek kas jauks - hei, mīlīši, tas ir verī gūd! Es priecājos. Man patīk, ja apkārt ir smaidošas sejas, jautras Undīnes papēžos un ķiķināšana. Man laikam patīk tur, kur riebjas (sarežģīti). Skolā.

Visu dienu pavadot istabā pamanu, kā nokaras lapas puķei. Es jau laistu. Vīst tāpat. Kas sākumā liekas skaists, ar laiku mainās. Un nespēju tur neko izdarīt, man žēl.
Lūgšu mammai reinkarnēt puķi.

Šodien dzīvoju netipiski sev, pretrunā ar vēlmēm un vajadzībām, principiem un pienākumiem.
Man ir 35 minūtes laika savest kārtībā savu norakto runu, novēlu sev veiksmi. Paldies.

Insanity is relative

"Simt garastāvokļu dienā, viens karastāvoklis sirdī"
/M.Z./

...tad es smaidu, tad palieku domīga, lēkāju no prieka, tad aizmirstos tukšumā, skaļi smiekli, stiklainas acis, patiess dzīvesprieks un tēlots smaids.
Bet tā tomēr ir interesantāk. Dzīve nav tik vienmuļa. Tas jau vairs nebūtu interesanti, ja vienmēr mums būtu labi, mēs būtu ar visu apmierināti, nekā mums netrūktu. Tad arī nebūtu labi, rutīna. Lai arī mēs sūdzamies par nedienām un sliktajiem brīžiem, melnajām dienām un neveiksmēm, tās visas mūs tā vai tā noved pie kā labāka, bīda uz priekšu dzīvē, uz augšu. Ar neizsakāmu pieredzi, ko mēs iegūstam izdzīvojot tos visus dažādos, krāsaini raibos mirklīšus.

Nav svarīgi, ko domās citi - jo viņi tāpat domās, ko gribēs. /P.Koelju/

Mans pēdējā laika dzīves piemērs, vai kā nu lai to nosauc. Nav jau svarīgi izlikties par to, kas Tu neesi. Tēlot kādu citu, lai tikai izpatiktu. Un vai nav vienalga, cik cilvēki uz Tevi šķībi paskatīsies, novērsīsies vai ne tā padomās.. vēl viss ir priekšā.
Sestdienas vakars, nakts un rīts bija fantastiski. Kārtējās jaukās atmiņas, kuras noglabāt dziļi, dziļi sirsniņā un melnajā sāpītēs atcerēties. Iepazinos ar fantastisku cilvēku, ļoti inteliģentu meiteni, kas mani tiešām iedvesmoja un lika padomāt par manām nedienām, vai tās tiešām ir nedienas un vai ir vērts pārdzīvot. Nav jau. Bet to nu brīžiem sirds nesaprot. Lai nu kā - Tavi padomi bija zelta vērti! "Novēlu Tev nekad neiepazīt rokenrola melno pusi." Un, paldies, jums par to nakti un rūpēm (pat tā varētu teikt). - šie cilvēki ir fantastiski.
Pēdejā laikā bieži sanāk vilties dažos cilvēkos, bet nevar jau to nosodīt - pati arī neesmu nekāds zelta gabaliņš, lai visus noniecinātu. Taču viens - tas netiek aizmirsts. Piedots, bet ne aizmirsts.

2010. bija iecerēts kā lielo pārmaiņu sākums. Un vai man tas sanāk? Galīgi nemaz. Tas, kam bija jāpazūd no galviņas, turpat ir palicis un jo vairāk liek par sevi manīt. Nevaru saņemties un nezinu, kad varēšu.
Tagad, jā, tieši tagad man būtu jāraksta un jāmācās runa, nerunājot jau par mūziku, ķīmiju un fiziku, kas tuvojas vēja spārniem. Ehh, ko nu vairs, the biggest slinķis ever!
Mazas pārmaiņas uz labo pusi - darbiņš, kas, cerams, patiks un priecēs.

Es gribētu saprast tos visus mazos skatieniņus, bet varbūt ir labāk nesaprast.
Viss, viss, sapņi no galvas laukā un komatiņš, līdz nākamajai reizītei.

Viena reize - tā varbūt ir kļūda, bet otrā reize - tā jau ir izvēle.

Leave The World Behind You

"Shock me like an electric eel,
Turn me on with your electric feel."

.. un kad nebirs sniegs zābakos, kad kokus nelieks smagums, kad neslīdēs ledus zem kājām, kad nokusīs viss, kad sārtosies vaigi un debesis, saulei rietot, kad viļņosies jūra un pumpuri plauks, pie velna, tad es smaidīšu vēl vairāk.

Skanot Electric Feel, atceros pavasari, again. Tas viss tad likās tik pierasti, bet fantastiski kruti.
Sēžot auto krēslā, skanot MGMT, ritentiņi griežas, "bļe!" un Tev jāpaspēj aizlikt rokas priekšā. Dēlis lido. Rampa.
Man tomēr ir visfantastiskākās atmiņas.

"You've got to show me love."

Summer Jam

"You know, you and I
We used to be strangers
But now we are just strange."

.. un aiz loga satumsa, bet es neskumu.
Vienīgais, about what šodien biju neapmierināta bija fakts, ka netiku uz kino. Man bija noskaņojumiņš, you know what I mean? Tas ir tā, kad Tu jūti, ka vajag. Vajag un viss. Jā, jā, daudz man vajag, pati zinu, lai nu paliek. Gaidīšu uz citu dienu, kad sarosīsies kinomīļi.

Well, šodiena bija jauka. Un vispār viss ir jauki. Viss atkal ir THE SAME un the same ir labāk kā nekā vai galīgā pak...āpienā.
Man ir maza, mikroskopiska cerībiņa uz ko jauku, kas tiešām varētu piepildīties, bet kššš about that. Jap, man patīk iepīt angļu valodas vārdus savā murgainajā tekstiņā. Franciski es tomēr nemāku.

Man bija lielie prieki parakāties vecajos oldskūl krājumos un redz ko es atradu ..

Viņas ir tik lieliskas!!
Šovakar neizskatās īpaši cerīgi no manis dabūt laukā ko dziļdomīgu vai pamācošu (sev pašai) tapēc I'm done. Rīt arī būs jauki. BŪS.

"Sasodīts, Robi! Tu esi sexī slampa!"

Katrs "nē" ir mazliet "jā" /Sign your name/

"Ah la la la la la la life goes full circle.."

Ehh, man tik ļoti iepatikās Lauras skype mooda tekstiņš, ka es viņu piesavinājos, skūzmī.
Tušas pārpalikumi uz vaigu kauliem. Nē, es neraudāju. Vakar vienkārši bija chillax vakars, kad pat acu notīrīšanai bija slinkums.
Man gribējās kliegt. Jā. Bet es paklusēšu, kā vairākumos gadījumu, kad manis izteiktais var būt kļūda. Es klusēšu un gaidīšu. Neko.

Laikam nomāktība manī ir nākusi man pašai par labu. Pēc šīs nakts "īpašā" sapņa, par kuru man pašai kauns domāt :D es jūtos dzīva. Man laikam ir uznācis pavāra gars.
Savulaik vecāki man pārmeta, ka mājās neko negatavoju. Un ziniet ko? Šodien tapa fantastiski garšīgi Grieķu salāti ar fetas sieru, vienkārši baudījums (mm). Tas vien jau garastāvokli paceļ.
Pēcpusdienā, vairāk uz vakara pusi staigāt pa āru ir jauki. Netipiski man izdomāju aiziet pastaigāties. Ne gluži viena, ar suni. Jau krēsloja, putināja sniegs, taču bija silti. Apbrīnojams klusums visapkārt. Vējš iegriež sniegpārsliņas, suns uzticīgi ieskatās acīs, galvā skan patīkama dziesma un domas sakārtojas.
Tagad vakara miers. Negribas pat domāt par visām tām lietām apkārt. Un es nedomāšu.

"Arī puiši var pateikt kaut ko interesantu, ja viņos ilgi klausās."

Empire State of Mind

"Beigās brīvi rezumē ir tapis - ir tikai viena dzīve,
kuru var sapist - savējā,
un kad noslēdzās aplis, ir jādzīvo tālāk
tā, kas jau ir sapista."

nedaudz pa rupjo, skūzmī.
Tas kuģis tomēr nav nogrimis. Tu saproti, Tu saproti, ka tomēr viss nav nemaz tik slikti? Es nesaprotu. Es ticu tikai tam ko redzu. Diemžēl, tas, ko visvairāk gribu redzēt (dažādās nozīmēs), nav redzams.

Tikko nogāju lejā pa trepēm, pie ģimenes, kā saka. Ar diezgan sakarīgu garastāvokli un cerību uz manis pasūtīto marcipānu. Vienīgais, ko viņa man pateica "kurš Tev atļāva ņemt to un to, vai nevarēji tā" pārmetumi vien. Un vēl prasa, kādēļ mājās es esot tik nomākta. Atnācu atpakaļ uz istabu. Sēžu, mēģinu saskatīt zvaigznes caur jumta lūku. Viņu nav, bet es tomēr cenšos. Skaisti būtu. Būtu.
Man ir tā, ka gribas kopēt visādus tekstiņus. Pietiks ar vienu:

"Sick of crying, tired of trying, yeah i'm smiling, but inside i'm dying."

Vai nav jauks?
Pēdējā laikā sanācis, ka daudzi uzzin daudz jauna par mani. Laikam jau vairāk to slikto. Tā dīvaini, bet man vienalga. Laikam esmu radījusi diezgan maldinošu priekšstatu par sevi. Bet tie, kuriem jāzin, zina un zinās.
Domās centos atķeksēt, cik reizes dienā es aizdomājos par galīgi ne pozitīvām lietām. Un tas nav iespējams. Nav iespējams saskaitīt, liekas, ka mana diena sastāv tikai no primārajām nepieciešamībām un slikta garastāvokļa. Neviens jau nezin, kas tas smaids nav patiess. Bet ne vienmēr. Tie patiesie mirkļi ir noglabāti dziļi iekšā, tajā dīvainajā orgānā, ko sauc par sirdi un tie tur paliek, un "melno sāpju" brīžos liek atcerēties par sevi.
Un šobrīd man gribās aizbraukt kaut kur. Vienai nē. Ar kādu, nepazīstamu cilvēku, kurš par mani nezin neko un nekad nav redzējis. Veidot jaunas atmiņas. Draudzīgi.

"Es saraucu pieri, bet smaidu
Un gaidu.
Ar smaidu.
Bet - gaidu!"

Šonakt es gulēšu ar domu, ka rīt būs jauki. Naivi cerēšu. Tas tomēr ir labāk kā nekā.

ke ke ke

"We make the sun shine, we make come on
Move with me, move with me."

Nē, virsraksts nav manas fantāzijas trūkums, tas ir kas īpašs. Tik pat īpašs kā pagājusī vasara. Šitas takā būs tāds ieskats atmiņās par pagājušo, par labo, par visu jauko. Iesākumam - Aigars Grāvers - Dūdieviņš. Galīgi neatbilstoši jau turpmākajam tekstam, bet tāds garastāvoklis.

Un vai zini? Nebija tik traki. Tie visi stresi un beši pazuda sākoties pavasarim. Tam visam, jaukajam. Sajūta bija kā otrajā ģimenē. Es runāju par klasi, jap. Šķiet, mūžīgi tieši viņi paliks mana mūžīgā un vienīgā klase, joprojām brīžiem uznāk sajūta, ka pēc jauki pavadītas nedēļas nogales es atgriezīšos tur, zaļajā garderobē ar "iemet pudeli miskastē, lidinot to pa visu gaiteni", krievu valodas stundās ar mūžīgajām austiņām un smieklu devu ar visu zoltan, starpbrīžu "Ziedi" un pavasara saulīte sēžot uz betoniem un darot neatļautas lietas. Pietrūkst, vai ziniet. Bet viss ir mainījies, jā. Pie tā vēlāk.
Fantastiskais vasaras iesākuma posms. Nevar jau tā teikt, ka neaizmirsīšu nekad, bet šobrīd tas viss ir tik spilgti palicis atmiņā, ka šis nekad vēl kareivīgi turpina apzīmēt sajūtas par tiem brīžiem. Neiedziļinoties, paldies - viens liels paldies ar smaidu uz lūpām, paldies, ka izmainīji.
".. mana melna sāpe" arī bija. Bet kas gan ir melns, bez balta? Atkal starojoša seja un prieciņi. Par šo te vajag sīkāk, I know. Kāmis priecāsies, well, tikai neraudi, mazā. Coldplay - The Scientist. Ar mūziku sākās, ar mūziku beidzās.
R. Es pat atceros, kā viņi izskatījās - vienādās māsu bikses, līdzīgie šūzi un rūtainie krekli, jauki pamuļķu smaidiņi (gudriem cilvēkiem arī tādi mēdz būt) un tikai viņiem raksturīgie jociņi īpašajā izloksnē.
J. Paradīze ir arī pie mums, Latvijā. Jau gribēju rakstīt, pirmo reizi peldējos apakšveļā, bet hell no. Vismaz pirmā reize, kad tas bija tik jauki. Spontānās idejas, 2h brauciens mājās slapjām, bija to vērts.
Tam visam pa vidu TU.

"Tu esi rozā ar ziliem punktiņiem. Baigi labā. Tu esi tāda slim fit sega gluži kā māsu bikses. Piekļāvusies."

K. tagad es pilnīgi droši varu teikt, ka nekad neaizmirsīšu šo dienu (diennakti). Pats par sevi jau viss bija jauki, taču atpakaļceļš - stundām ilga gulēšana stacijā, atpakaļceļš vilcienā, aiz loga dimdot pērkonam un zibot zibeņiem, bet mana galva atrodas uz Tava pleca. Tu esi piespiedies man klāt. Paldies arī par to mazo atmiņu pie sienas.
I. "Jā, mammu, Valmierā ir skaisti." Ūdensvelo pa Daugavu, udžiņš uz salas (mums patīk piromānija, dedzināt, alus un degšķidrums. ellē jā!)cepti kartupeļi, nakts paparaci, jumts, TAS jumts ar kustīgajām zvaigznēm, "Tev ir jauks celis", kaimiņu baseina iekarošana ap četriem no rīta, 5stāvenes jumts un saullēkts. Rīta lietus un Tavs krekls. "Arī ar acīm ciet es jūtu, ka Tavējās ir vaļā".
Z. Tas vien jau visu izsaka. Kopā lopā. Lai gan es īsti neatceros notikumus pie vip udžiņa, šķiet, tas bija jauki. Un mežā bija kā pasakā. Un viss bija kā pasakā. Viss beidzās "mūzikā".
Some things. Nevar aizmirst pārējos piedzīvotos mirkļus un iepazītos cilvēkus, parties un izvirtības. Vasaras sapnis beidzās (jeb turpinājās?) jūrā. Pie tā arī apstāšos.

Vai zini, ka bija ir visskumjākais vārds pasaulē?! Kamdēļ šis viss? Ir iemesli. Jau atkal lietas, brīži, kas bija un izbija.
Neraudi.

Bet ja atgriežos tagadnē, pašlaik, tieši šeit, sarkanajā krēslā, sarkanajā halātā. Mīlestības krāsa.

"It takes no time to fall in love
But it takes you years to know what love is"

Tas viss nu ir šeit, uz šīs baltās papīra (ekhem, pieņemsim) lapas. Ir pieņemami. Būs labi. Būs labāk.
And about things that happened in past few days - es palaidu garām laimi, bet varbūt tā nebija mana laime. Tā bija Tava laime, I guess. Gan jau.

Paldies, Tev par šo dienu. Par suši pie stiklotām durvīm, neveiklo tēju un sarunām.
You know, I LOVE U.

correction: es pārlasīju un paraudāju. I'm so emotional ^^
"Šalcošām šļakatām pārskalo liedagu, pārsijā kāpas"

vintage agony

"Im just another heart in need of rescue,
Waiting on loves sweet charity
An Im gonna hold on
For the rest of my days,
cos I know what it means
To walk along the lonely street of dreams.."

For real, man nepatīk atkārtoties. Pareizāk, man nepatīk, ja citi atkārtojas. Laikam esmu viens no tiem eksemplāriem like Skabargu cita acī pamana, bet baļķi savā nē, vai kā nu tur bija, doma jau skaidra. Bet es cenšos laboties. Mana pilnīgā pārliecība, ka katra ieraksta nosaukums būs dziesma, ir sagrauta. So, var spriest, something's wrong.
Man ir tik dīvaini. Galvā viss putrojas un maisās, brīžiem izmetot kādu sakarīgu domu, bet pēc mirkļa to nomācot ar veselu burzmu galīga marazma. Es tiecos pēc ideāla. Stabils ideāls, perfektums, bet vai maz kas tāds eksistē? Vai ir jēga uz ko tādu cerēt, laižot garām visu, kas ar laiku var kļūt par ideālu? Un vai vispār tie ideāli ir vajadzīgi?
Interesanti, saka jau, ka Pretpoli pievelkas, bet kādēļ gan lai ideālais nemeklētu tikpat ideālu? Meklē. Bet vai atrod..? Mūsu ideāli ir tikai mūsu pašu iedomas. Sapņi, varbūt pat nepiepildīti, vai pat reāli nepiepildāmi. Mazie dzīves prieciņi, elki, cilvēciņi, kuru seju redzot iegrimsti vissaldākajā miegā, sapnis, lai piepildītu savu dzīvi arī ar krāsām.
DoubleRenarF* - viens no mazajiem, izdomātajiem jociņiem, bet vai ziniet, kā šāda maza frāzīte uzlabo vakaru. Bet šodien es necenšos izmantos šīs mazās viltībiņas, lai uzlabotu savu omu. "Tev ir viena nakts laika" viņa teica. Bet tā nav, visdrīzāk es nenonākšu līdz rezumē, es tā arī palikšu karājamies gaisā ar savu lielo neko un visu reizē.
Kā lai atrod sevi? Kā lai saprot sevi? Kā lai ... tik daudz to "kā". Un es saprotu, ka, lai arī cik ļoti es censtos savākties un būt noteikta, nesanāk. Es kļūstu par totally emotional personu. Vecums.

Prāta Vētra - Starp Divām Saulēm

jau nu gluži nē, bet sort of.
Es vēlos atkal maza būt. Kad viss ir tik nevainīgi, tik patiesi, tajā pat laikā nedomājot kas notiks tālāk, kā būs. Margrietiņu laukā skriet, baltā kleitiņā, vārtīties zālītē, skaļi smiet un tikpat nevainīgi, kā bērnības video ar Mika bučiņu (:D) kliegt "nē, fūū", celties un skriet, un smieties tālāk. Un nebirs ne asaras, ne būs salauztas sirdis. Tik nevainīgi, tik patiesi.

-Tempora mutantur, et nos mutamur in illis-

noway

"I dont know where Im going
But, I sure know where Ive been
Hanging on the promises
In songs of yesterday
An Ive made up my mind,
I aint wasting no more time
But, here I go again
Here I go again."

Te īstenībā bija vēl daudz un dikti viskas. Tomēr pārāk personīgi, you know, izdzēsu. Nevajag. Svešiem nav jāredz.

You Make Me Feel Brand New

"Šodien Tu esi mana zālīte
Manai truša dvēselei."

Ikdienas pēcpusdienas miedziņš un neko negribas. Mierīgais King of Pain, gribu istabā kamīnu.
Esmu iedomības, izvēlības un kaprīzas meitenes vislabākais piemērs. Gribu ballīti, bet negribu. You know what I mean?
Gribu mierīgi, bet jauki, bez superīgajiem ārzemju sekstūristiem.
Un te nu es skumji sēžu, noskatījusuies kārtējo miljons reižu redzēto filmu, melnu muti (vainīgas mellenes) un šokolādes drupačām blakus.
Šī gada mierīgākā piektdiena, bet varbūt tas pat ir labi. Man laikam tomēr vajag arī laiku sev, tā tam būs būt.
Pārmaiņas pēc nomainīju roku uz mierīgo, dabas skaņu mūziku. Nedaudz uzsita atmiņas par to, kā tas tika iegūts. Jā, labie laiki. Bet nevaru sūdzēties arī par šo brīdi.

"I need some help to help myself." by K.Cobain - diezgan pamatīgi atbilstošs arī man.
Pa galvu šaudās simtiem domu, haoss galvā un arī tepat.
Priecājos par citiem. Jā, man ir prieks par jums, mīlīši! Gaidot pavasari (cik naivi, jo sniegs būšot vēl arī aprīlī), ar bučiņām atvados, xoxo.

".. and everytime he goes away.."

Secret Alphabets

"My life is brilliant.
My love is pure."

Viss savās vietās. Viss tā, kā tam jābūt. Viss pa vecam. Viss ideāli.
Ar iemeslu vai bez, es lidoju. Es dejoju. Pie spoguļa. Naughty dances, man gribas ballīti, bet kad viņa pienāks, negribēsies. I'm a wierd person.
Vismaz šodien neeju gulēt ar domu "pakāršos zīda lakatiņā aiz saviem rozā sapņiem" - ne šodien.
Iešu gulēt ar smaidiņu, rozā plediņu (ņah ņah) un cosmīti.
Have a nice night! ^^

I Was Made For Loving You Baby

"There's a little black spot on the sun today
It's the same old thing as yesterday
There's a black cat caught in a high tree top
There's a flag-pole rag and the wind won't stop.."

Mazās kaislībiņas un vakara prieciņi.
Es varu dusmoties un ārdīties, bet tā vai tā beigās viss ir tik jauki. Mans garastāvoklis no -1 ir pacēlies uz visiem 90% noteikti. Es dejoju pie spoguļa. Is it possible?! Rādās, ka rītdiena būs pārpilna jauku lietu.
Smaidu uz lūpām jau vien izraisa mans jaunais, superīgi ūberkrutais telefons --> Jaukās trinkšķošās melodijas, ak jā, atceros bērnību.
Jau vairāk kā 7h manas ausis priecē roks. Jājājā un man ir tik labs garastāvoklis :))
-Million dollar baby-

Down The Line

"Girl, you got to change your crazy ways,
You hear me?!"

Izmaini, samaini, nomaini, pārmāci, iemāci, neatļauj!
Es tā vairs negribu.

correction: - atkal kāds zina pārāk daudz.

Welcome to the Jungle

"..so don't call me an angel"

Fantastiskākās 24h pēdējā laikā. Laikam vienmēr ir kas jāapņemas par spīti visam, slikati pašsajūtai, negribēšanai vai vēl kādam untumam. Un tas attaisnojas, tas fokin` attaisnojas!!
Ar visu savu sāpošo sprandu, smagām pohām un varbūt nelielu nožēlu galvā, esmu laimīga. Es tiešām šobrīd tāda jūtos. Man nav iemesla tādai nejusties.

Es brīnos par interesantām sagadīšanām. Vienā vakarā tik daudz zināmu cilvēku, iekārotu cilvēku (jā, arī) un visādi citādi SUPER cilvēku.
Kādēļ meitenes ballītēs ir tik draudzīgas? Es pati nespētu tāda būt. Vienmēr ir šķitis, ka ballītēs visas meitenes reāli ir konkurentes, bet pēdējā laikā kautkā viss notiek pavisam savādāk. Brīnumiņi man. (:

And as always I have been a bad girl. Es nespēju atturēties no viņu kārdinājuma [ak, šie ideālie mūziķi]! :D Visdrīzāk, ka tie, kas šo lasa pārpratīs, bet galvenais, lai pati saprotu, vaine?

Un tāds mazs atklājums no manas puses. Nospraud mērķi, meitēn! Un Tev izdosies!
/paldies WILD`iem par fantastisko koncertu un noveltīto dziesmu, un meitenēm, par aktīvo līdzi-jušanu, kā arī prieks par pārējo pagāšnakt piedzīvoto [ar nelielu nožēlu]./
That's all, folks!

My Favorite Game

"Nav vairs klēpja, kur atgulties, pleca, kur izraudāties, līdz nu jau ir par vēlu..
.. Tu aizgāji, tik daudz kas palika nepateikts..."

Šodien ir pilnmēness? Tā māte man jautāja. Visi ir tik dīvaini, tik depresīvi un agresīvi, tik emo. Un pati es arī. Visi iegrimuši savās ikdienas problēmās, kas, izkatās, aizvien vairāk uzrodas. Ak, mēs, cilvēki! Pasaule bez mums būtu ideāla, tik dabiska un dabīga. Bet ko nu tur, mainīt jau neko nav iespējams.
Lielā dienas doma par reinkarnāciju putna izskatā. Mazāk problēmu un brīvība. Tu pacelies un lido. Tik viegli.. un nedomā par visām tām drausmu lietām, kas mums te apkārt notiek, Tu esi brīvs. Tu esi putns. Bet tomēr tikai putns. Un es turpinu sapņot kā būtu, ja būtu.

Dziesmas vārdi nav speciāli izmeklēti manām šībrīža sajūtām, man vienkārši.. patīk.

Pour Some Sugar On Me

Jose Gonzalez - Down The Line - un tik sasodīti atbilstoši vārdi manai dzīvei.

"doing the same mistake twice, making the same mistake twice .."

Ir atkal pienācis tas vakars pārdomām. Par dzīvi un visu, kas apkārt. Nožēlojami. Man nevajadzētu būt par ko sūdzēties. Man viss ir. Pietiekoši. Bet tomēr mēs vienmēr atrodam lietas, kas neapmierina.
Man tomēr ir fokin` paveicies ar draugiem. Jo tālāk es esmu, jo vairāk jūtu, kuri cilvēki man ir vistuvāk. Lai katram tādi būtu. Bet tā vai tā es sūdzos. Vienmēr var atrast kaut ko, par ko pačīkstēt. Bet laikam ne par to būs stāsts. Redzot savus rozā nadziņus es nespēju būt nomākta. ^^

Man laikam ir smaga atkarība - mūziķi. Mati. Ak jel, jūs nespējat iedomāties, kā es tos dievinu. Kristas šausmošanās par manu mīlestībiņu oldskūl mūziķu vidū mani nepārsteidza. Katram jau savs. Nevaru iztikt bez ikvakara dročījiena (jā, šis vārds nav jāsaprot gluži burtiski) pie saviem skaistajiem. Arī pie dažiem tiem svarīgajiem manā dzīvē. Nu nevaru es. Viņi taču ir tik jauki.

Kefīrs un Tallina. (Sintija man lika pieminēt, xoxo). Iedomājaties, Metallica dibināta 1981. gada, 28. oktobrī. Eurotrip uz Igauniju un mēs dzersim kefīru lai nevajag čurāt (Sintijas lielā doma, bet es to apstrīdu, jo tad jau mums vajadzēs.. ekhem, es klusēju). Mēs būsim grūpijas un iekarosim Džeimsa, Larsa, Kirka etc. sirdis un.. gultas?! hahā.

Laikam jābiedz šī morālā ateja (Amorālā or something), man pašlaik pietrūkst viskijs un liela mīla, kā pieņemts saukt manas pēcpusdienas izklaides. Astalavista vai kā nu tur..

xxx

What the world needs now is love

Lai arī cik ļoti es negribētu, man vienmēr sanāk pieķerties. Jebkam. Cilvēkiem, dziesmām, vietām un lietām.

"Vientulība, Tu neesi viena!
Tev ir mana,
Tu iedomāties nevari,
kā mana vientulība
spiedz pēc tavas."
/S.Z./

Un tad es pūlos, ceru un cenšos no tā visa tikt vaļā. Bet nesanāk.
Man ir pārāk vājš raksturs, jā. Brīžiem apņemos "Viss, ar nākamo reizi tā vairs nenotiks", bet pienākot šai nākamajai reizei, es atkal daru pa vecam. Jebkurā jomā.

Vakardienas sarunā ar savu labāko atklājām, kādas mēs būtu, ja būtu citādi, kā agrāk. Un nonācām pie secinājuma kā būtu, ja būtu, bet tagad ir labāk.
Ar visām nedienām un jaukajiem brīžiem, jauniepazītajiem cilvēkiem un trakulībām, asarām un smiekliem, strīdiem un nožēlām. Ir labāk.