We live on fascination

Laikam jau, ka jāatzīst - ir, ir tās spīdīgi zvaigžņainās, spulgojošās acis.

Jūti, jūti

IR!

Tā dīvaini, saviļņojoši, nedaudz bailīgā sajūta. Bet ir pareizi, viss jau ir labi. Jo kad tad vēl, ja ne tagad? Kad vēl mēs lielā ātrumā trauksimies pa lieceļu, nemaz nebaidoties, kad tad vēl mēs darīsim nepareizās, bet vēlamās lietas? Kad vēl mēs būsim jauni un traki, pārdroši un neķītri? Kad, ko?

TAGAD!

Sāksim visu no jauna

.. skūpstīsimies ar ko pagadās.

Jo tieši tagad jau ir tas īstais laiks. Viegli vēss, viegli mitrs, miegains, taču nedaudz pavasarīgs. Vismaz manā galvā.