"I have the world`s largest collection of seashells. I keep it on all beaches of the world ... Perhaps you`ve seen it."
Jājā, ir tā dīvaini pēc ilgiem laikiem te ieskriet, pārskatīt kas jauns, kas vecs. Garās ziemas laikā visi bija čakli un savas dzīves notikumiņus un sajūtas pierakstīja šeit. Tagad - vasara. Nav laika, nav gribēšanas un, protams, kurš tad labā laikā sēdēs pie tās laikatņemošās kastes, ko sauc par datoru?! Tā nu es izdomāju nedaudz izniekot savu laiku. Šeit.
Vispār ir noticis tik daudz. Atmiņa man nav no labākajām, un parasti es atceros tās sliktākās lietas, bet tā, kā labo ir bijis vairākumā, tad secinājums - atceros es maz. Viena no sliktajām lietām, vai, pareizāk, kaut kas, kas nav izdevies- Līgo svētki.
Plāni jau lieli, tik izvēlēties vajadzēja, un izvēli izdarījām nepareizu. Galamērķis - vilciena stacija Gauja - tika sasniegts, cilvēki satikti un konstatēts, ka laikam nav mūsu vecums. Par vecu, jā, un par neinteresantu. Tobrīd likās - glābiņš, ballīte divas stacijas tālāk. Pabaži. Ar cerīgām acīm mēs ieejam sētā, kur notiek visa svinēšana un tur visi... par jaunu. Mūsdienu jaunatne (jā, es rakstu tā, it kā tajā neietilptu) - jau apdzērušies un viss kā pienākas. Lūk tā, tad radās ašā ideja pas stopiem, jo pēdējais vilciens jau bija `čau čau prioritātes ar aizvešanu mēs negribējām izmantot.
10 minūtes uz ceļa un kāda jauka sieviete mūs, ar mantām apkrāvušos, piekrita aizvest. Tā nu, tiekot līdz Rīgai un tālāk, mēs nokļuvām - manās mājās. SO MUCH FUN, friends!
Bet ja tā, par pēdējā laika sajūtām un vispār apkārtējo dzīvi. Laikam jau, ka ir labi. Zinot mani - meiteni, kurai vajag trakulības un neatļautas lietas, stulbas sarunas un daudz, daudz smieklu - pēdējā laikā to ir pamaz. Smiekli ir gan, bet pārējais... Varbūt jau ir labi. Tuvojas cits gadu cipars, varbūt arī tāpēc attieksme un izturēšanās mainās, varbūt pie vainas ir apkārtējie cilvēki. Drīzāk jau es pati. Bet, protams, jauniepazīti cilvēki un grandiozas ballītes - to netrūkst. Laikam jau ar to ir jāsamierinās, vai - jāpriecājas par to, un vienkārši jādzīvo tālāk ar kas būs - būs un tad jau redzēs.
Bet rīt tāds svarīgs datumiņš. Vispār jau šodien, jo šodiena ir rītdiena (atcerējos Ikšķiles jokus). Tā jau priecīgi un jauki. Pēc divām dienām atkal datumiņš, par kuru nākamos gadus es vairs nepriecāšos tik ļoti, bet pagaidām - esmu apmierināta un saviļņota.
Ļoti ceru, ka iecerētais izdosies, un ballīte (cik nu ballīte) būs godam, jo jāatspēko pagājušā gada asaru pilnais 30.06. Bēeet, es jau spēju pārdzīvot visu, jo Big girls don't cry.
Un šis ir Bīriņu gulbis, kurš mums peld virsū un neliek mieru, nāk krastā un mācas virsū, bet tomēr skaists.
Dabisks, kādiem jābūt mums visiem.
`čč, Foxy Lady
