Mans ceļš

Tās, kas noteikti mani var saraudināt, iepriecināt un likt ilgoties dzīvot pāris desmitus gadu atpakaļ:

• Pērkons - Zaļā Dziesma


• Jumprava - Vēlreiz


• Olga Rajecka - Ziemeļvējā


• Turaidas Roze - Nelaid, māte, bērnus mežā


• Turaidas Roze - Apvij rokas


• Imants Kalniņš - Liedagā


• Bet bet - Vakara vējā


• Aigars Grāvers - Dūddieviņš


• A. Mielavs un R. Kalniņa - Apturi mani


• un vēl, un vēl, un vēl...

Who are the stars that lie?

Never forget stadium nights

.. and all that stuff. Man katru rītu mostoties ir tās pavasarīgās acis. Acis, kuras raugās uz sauli ilgojoties pēc siltuma, jaukām dienām un naktīm. Bet tās pieviļ. Acis ir maldinošas, ne viss vienmēr ir tā, kā izskatās. Salta saule. Bet pavasaris ir tuvu, jau vien ar to, ka baltā sega pārvēršas milzu peļķēs un dubļu klātos celiņos. Un velosipēdi, saulesbriļļaini cilvēki, puķu-svārki un garākas pastaigas. Viss būs, ar laiku. Pavasarim man nepieciešams:

• varavīksnes krāsu nagulakas


• plandoši raibi svārki


• garas pastaigas jūrā, pilsētā, laukos - jebkur


• mīļi vakari


• rīta kafija


• daudz smaidu


• silta saulīte, vasarsraibumi un sniegpulkstenītes


• vislabākie (jā, tieši viņi)


• PAVASARIS

Iedosi?

Haunt You

<---- Man garšo ēst. Es mīlu ēst. Visu laiku un, gandrīz, visu. Un ļoti traki ir tad, kad franču valodā stundu tēma ir ēdiens, receptes, mīļākie ēdieni u.c. Kas gan var būt mokošāks, kā runāšana par suši stundu laikā? Ak, jā un "Eat Pray Love" angļu valodā ir dievīga!

Un ārā laikam ir pavasaris. Man negribās pasteigties ar priekšlaicīgiem secinājumiem un izgāzties kā pagājušogad (skat. http://b-newmk.blogspot.com/2010/03/eye-of-tiger.html), kad pēc sava pavasara pavēstīšanas saņēmu auksto vēja brīzi sejā. Bet, lai ko arī es neteiktu, ārā ir manāmi siltāks, manāmi mazāk sniega un daudz vairāk smaidīgu seju (kuras beidzot var saskatīt, jo tās nav aizsegtas ar biezajām vilnas un kašmira šallēm, un lielajiem pižikiem). Es gaidu to dienu, kad es pavisam oficiāli varēšu uzvilkt savu ādīgo un, varbūt beidzot, tikt pie sarkanām kurpēm un iet dzīvē. Šogad gan, laikam, būs savādāk, jo savādāk JAU ir, bet ko nu tur vairs padarīt. Es priecātos par kādu W koncertu, bet liekās, ka šamējie pamiruši.

Un tā nu es vadu tās savas vienmuļās dienas, beidzot, kāda pārmaiņa - JPS - kur, cerams, satikšu sen neredzētus un iepazīšu daudz jaunus cilvēkus.

Man pietrūkst pāris pusnakts sarunu, neķītru piebilžu, nejaušu skatienu un vētrainu nakšu.

Un mans vāciešu draugs rīt grib tusēt. Ko man darīt?

Tad nu par to visu, visu - Cheers (Drink to that).

Take off your mask

Zini? Es pricipā neciešu meļus. Patiesības noklusētājus, mazo nieciņu slēpējus, jebkāda veida īstenības slēpējus.
Drīz, pavisam drīz tas viss būs cauri.

It's not the same good life

Jau ilgu laiku ir ilgi gaidītā sajūta un viss tas, kas tam piederas, bet man atkal nav labi.
Kāpēc man nekad nav labi?

Tad, kad dzīve bija pilna neprātīgu ballīšu, mazu muļķību, desmitiem jauniepazītu cilvēku, neskaidru vakaru, tad kaut kā pietrūka. Tad, tomēr bija tik daudz, tik fantastiski labi un brīvi, tik nepiesaistīti. Tagad tas ir. Tagad ir tas, ko ilgi gaidīju, pēc kā skumu un cerēju. Taču tagad nav vairs nekā no tā visa trakā, kas bija agrāk. Un lai arī pašlaik vajadzētu būt labi - man nav.
Es nezinu un laikam pat nemāku tikt vaļā no rutīnas, nesāpinot pati sevi. Vienmēr sāpēs man. Arī tad, ja speršu izšķirošo soli, kas liksies pareizākais un tam vajadzētu būt atvieglojumam, zinot sevi, es mocīšu savu sirdi ar tikai tām labākajām atmiņām un piedzīvoto, un, protams, sāpēs arī man. Tā laikam ir kāda savdabīga rakstura īpašība - paciest visu ar domām, ka ir jau gluži labi, apspiežot iespēju izrauties, bet tad, ja tas tomēr sanāk, mocīties sirdsapziņas pārmetumos.

"Viss ir skaists, kamēr nav tavs."

Varbūt ne tieši attiecināms šajā situācijā, beit vismaz vistuvākais salīdzinājums ar manām šībrīža pārdomām. Es gribu atpakaļ 2009. gadu, ar visu vasaru un vēl nedaudz 2010. gada posmu līdz pavasarim. Tagad es tiešām saprotu, cik bija labi. Bet, tā jau ir, mēs saprotam un aptveram to labo tikai tad, kad tas ir zaudēts vai pagājis.
Es atdotu tik daudz par iespēju atkal ierauties tajā trakulību virpulī, šoreiz gan bez cerībām par labāku dzīvi, jo tā jau ir tā, mana, labā dzīve, laiks, kas pagājis.

Mana laime - brīvība? Iespējams. Bet nedrīkst pieļaut pagātnes kļūdas un ir jābauda arī tas, kas ir tagad. Var būt arī sliktāk.