Un retu reizi uznāk tā vēlme kavēties atmiņu laukos.
Tas, protams, viss ir galvā, bet man ar 31.augusta aiziešanu un 1.septembra pienākšanu, sākas rudens. Un katru gadu ir citādāk, vai tomēr vienādi?
Katru gadu saceļas vēji, kļūst vēsi pierastie siltie rīti, zaļās lapas, kas visu vasaru aizklāja skatu uz pilsētu, laukiem, nu kļūst sārtas un pamazām rotā ietves un celiņus. Viens un tas pats, rudens nāk bez pārsteigumiem laikapstākļos, bet dzīvē gan.
Tā nu katru gadu var skatīt mani priecīgi lēkajam pa peļķēm, spārdām lapas un uzvelkam mīļāko džemperi, sārtiem vaigiem dodoties ielās. Vai arī nē.
Laikam jau man, kā vairumam dzīvo būtņu, ar rudens pienākšanu sākas/turpinas jauns posms. Tad, kad ir jauki, silti un skaisti, par to gan neaizdomājas. Protams, viss ir attieksmē, galvā un bla, bla, bla, zināms stāsts. Bet patīk jau atkārtoties.
Pārskrienot vecos krājumus, uzgāju savu emociju krātuvīti - dziesmu folderi. Un lai cik jocīgi tas nebūtu, bet izlasot katras dziesmas nosaukumu, tā sāk skanēt galvā tā, it kā nesen būtu klausīta. Un ne tas vien. Tā atsauc atmiņas. Zīmīgi, ka kaut kā uz rudens pusi (laikam jau vēso rītu un iedomātās depresijas dēļ) tieši tās skumjākās dziesmas vairāk iet pie sirds. Pie tām arī tās atmiņas pieķērušās.
Un lai arī ir pagājis tik daudz laika, tik daudz piedzīvots un izdzīvots, sāpēts un mīlēts, pieaugts un vairāk saprasts, klausoties tās mazās atmiņu daļiņas, es jūtu sevi tad. Atkal gribas būt tajā mirklī (vai tieši otrādi - negribas), nobirdināt atkal kādu lieku asaru vai izspiest smaidu. Gribas atkal just to apskāvienu, prieku, gribas justies overjoyed. Ha, bet nu nebūs un nevajag!
Tas rudens ir mānīgs. Tas ievelk pagātnē, ievelk skumjās, atgādina aizmirsto un liek aizmirst pašreizējo.
Ir tik daudz jauka, ko atcerēties. Un tik daudz sāpīga. Brīžiem gribas vienkārši baudīt melodiju, baudīt vārdus un noskaņu, nevis, aizverot acis, atrasties tur, tad, ar to...
Rudeni, ļauj man dzīvot šodienai!
