Lai arī cik sāpināti, nodoti, skumji, dusmīgi vai citādi ne-pozitīvā gaisotnē nonākuši, mēs, klupdami, krisdami, ceļamies. Un visbiežāk tāpēc, lai pierādītu sevi citiem.Bieži vien aizmirstam, ka dzīvojam jau SEV! Citu vajadzības skaisti noliekam prioritāšu plauktiņā, saskaņojam brīvo laiku ar citu laiskajiem brīžiem, klusējam, lai nesāpinātu un smejamies, lai neatklātu skumjo patiesību. Kāpēc mēs dzīvojam citiem? Savu dzīvi, to vienīgo, kas mums piešķirta?
Es atdevu sevi visu, pretim saņemot iedomas, ka atgūstu dāvāto.
Mīli sevi, SEVI! Lutini. Paslavē. Uzsmaidi sev.
Jo tagad ir tik viegli, bet reizē arī grūti, kaut gan tas vieglums - tas liek apzināties "ir skaisti, neskumsti, ir labi, ir vislabāk, jā, tieši tagad!" Un tas grūtums - tās ir atmiņas, tās labās, jaukās atmiņas. Par skaisto - pazaudēto, neatgriezenisko.
Tagad viss ir tikai mans. Manas domas. Mans laiks. Mani sapņi un nomoda stundas.
Es esmu es pati. Es piederu tikai sev. Ego pavasaris!
