I'm Going Through Changes

"Es gribu smaidīt,
brīžos, kad cenšos sevi apmānīt.
Es varu gaidīt, kādu, kas nāks mani savaldīt."

Es nespēju aptvert neko no tā, kas notiek. Es nevarētu definēt to, kas notiek manā galvā. Tur pat nav tāds melnais caurums, kur kas iekrīt un pazūd. Tur vienkārši nekā nav. Es sēžu un domāju, bet reizē arī nedomāju. Es negribu novelt vainu uz pavasari, jo mēs tomēr viņu tik cerīgi gaidījām, bet, kas pie velna?! Varbūt tiešām viss ir too fast, too furious un vajag piebremzēt.
Vēl pirms nedēļas es sēdēju un cerēju, un sapņoju, domāju kā būtu, ja būtu, ko es vēlos, ko nevēlos. Ko man vajag tikai tāpat vien, kaut arī īsti nevajag. Un tagad es attopos pie tā visa, ko vēlējos. Man ir, BET. Bet kapēc tad es vēl sūdzos?

"Viss ir skaists, kamēr nav Tavs."

Šodien atcerējos vienu no labākajām mana mūža sajūtām (cik nu man tas mūžs garš). Tik dīvaini es to atcerējos, bet tik spilgti, ka tas man lika nodrebināties. Aiz labsajūtas, protams. Tas bija tā, kā to definē. Tauriņi vēderā un neprātīga sirds. Tas bija traki. Bet atceros es tik labi, kā tas būtu noticis vakar.
Doma šim visam bija tāda, ka tagad tās sajūtas nav. Varbūt tādēļ, ka viss nav tik lolots un cerēts, kā iepriekš. Varbūt, ka viss ir par ātru. Bet iekšēji es ticu, ka ar laiku nāks arī šī sajūta. Ja nenāks, tad nenāks, nebūs lemts.
Lielā vakara doma ir tāda, ka jābeidz domāt. Nē, bet nopietni - mēs pārāk daudz domājam. Mēs domājam par visu, domājam uz priekšu, kaut arī jādzīvo ir šim mirklim un tam, kas ar Tevi notiek pašlaik, vēl jo vairāk, ja tas ir kas labs. Man patīk domāt uz priekšu un ne tās labākās domas, varbūt tā arī ir mana vaina. Manu domu spēks, kas visu ietekmē. Ir jādomā pozitīvi vai nav jādomā vispār. Tā, lūk, būs mana motivācija.
Līdz ar pavasari arī citi, ne tikai es (haha, egoiste), mainās. Un tas viss ir tik uzkrītoši, tik manāmi, ka man atkal gribas domāt. Viss tik krasi mainās.
Tā vai citādi, iemāciet man priecāties par to, kas man ir. Un es centīšos starot un beigt domāt sliktās domas, centīšos iestarot arī citos ko gaišu. Un baudīt.
Jā, es baudīšu!

I Got a Pocket full of Dreams

"Tūkstošiem mazu debestiņu krīt no gaisa un sakrīt man kapucē.
Es uzlieku kapuci galvā un esmu debesīs.."

Nu man tiešām ir pavasaris. Es esmu pavasarī. Viss ap mani ir pavasarī. Un pavasaris ir manī.

Un Te kādreiz būs turpinājums, bet pašlaik man trūkst vārdu.

Pasakas

"Drink my beer and smoke my weed,
But my good friends is all I need."

Vienmēr ir svarīgi ieklausīties citu viedoklī un ieteikumos. Pat ja tie izteikti pavēles formā vai ar nelielu nicinājuma pieskaņu. Un tad padomāt, vai tas, ko Tu dari ir pareizi vai nav. Ja Tu to uzskati par pareizu sev, pieņem to. Ja arī citi domā pretēji. Taču, ja Tu šaubies un nespēj atrast to pareizo, ieklausies citos. Varētu būt, ka ir vērts.
Bet, protams, no malas jau viss izskatās citādāk, kā ir patiesībā. Viss tiek piepušķots un pielāgots tam, kā tam vajadzētu būt. Galvenais, ka Tu pats zini patiesību!

And about last night - mana vislabākā apliecināja to, cik svarīga ir manā dzīvē. Love U, U know. Un šādas ballītes biežāk - Tu zini, par ko es runāju. It's like "mēs domājām, ka būs tāda pieklājīgā pasēdēšana.." un tomēr I Love College un visi pārējie gabali, kuriem mums jāzin vārdi, riski & patiesības, čuhņas draugi, ratu riteņi (like ftw?!) un vēlvēlvēl... gaidu nākamo.

Mani ļoti biedē mūsu jaukās pasaules mazie izmēri. Visi viens otru pazīst, saproti, Tu nekur nevari paslēpties, jo vienmēr atradīsies kāds, kas teiks: "Ha, es Tevi zinu.." jeb arī "akdievs, Tu arī viņu pazīsti..?" un tas ir siiiiick.

Šķiet, pēdējā laikā dziļās domas man laukā nenāk. Nav jau brīnums, šovakar esmu pusdzīva, tomēr priecīga. Šodien, sportiskajā aizbraucām līdz Daugavmalai, un tad es atcerējos tos jaukos laikus. Kā arī ziemeļblāzmas tornīti. Man gribas tikpat jauku pavasari. Nāc ar mani uz jūru, garās vakara pastaigās, siltās nakts sarunās uz kāda vientuļa soliņa, nāc..

Cheers, saulītes, es šodien jūku prātā. (:

Yellow Ledbetter

".. viņa stāvēja, sargsuns pie kājām rēja.."

- pēdējā laika visbiežāk dziedātā dziesma (klusībā, protams) skolā, mājās, trolejbusā un visurvisur.
Skan Pearl Jam un ir tik sasodīti jauki, un vispār diena bija laba. Tiktiešām, reti no manis dzirdēs ko tādu, bet bija. Es lepojos ar sevi, ka dators tika ieslēgts tikai pašā vakarā, vēl vairāk lepotos, ja vispār netiktu ieslēgts, bet tad jau netaptu šis viss, vaine?
Vakars arī bija jauks (neskaitiet, cik reizes es izmantoju vārdu jauks) - tādas saruniņas, bez cenzūras.
Un tagad jau ir Placebo un nelieli rītdienas plāniņi.
Un šis ir īsais blogs, jo man nav negativitātes, ko izgāzt. (:

Kautkas tiek zaudēts, cits nāk vietā. Kāds aiziet, dažs atnāk.

Midnight Cola

"My dreams, my head
My sex, my bed
And it's my Corona with lime."

Es brīnos, ka tik sen te nekas jauns nav uzradies. Pat nespēju rast atbildi, kapēc.
Nevarētu jau teikt, ka mana dzīvīte ir ideāla un lielo prieku pilna (tad es tiktiešām šo vietni neizmantotu, jo kādēļ gan izlikt savas pozitīvās emocijas šeit, ja Tu tās vari dāvāt citiem, mīļajiem un visam sev apkārt?).. tātad, jā, kā vienmēr ar kautko neesmu apmierināta, dzīvē vīlusies vai kā tamlīdzīgi.
Es apbrīnoju savu spītību, varbūt pat savu naivumu tik ikdienišķās dzīves lietās. Ar sirdi es jūtu, ka vajag, man gribas. Bet smadzenes neļauj, pašlepnums vienkārši aizliedz un tieši tas mani grauj. No iekšpuses, no ārpuses, savstarpējās attiecībās.
Es vienkārši nezinu, ko es gribu. Vai drīzāk, es tiešām zinu, ko es gribu, bet man tas nav vajadzīgs, bet tā vai tā es skrienu uz priekšu, cerēdama noķert, pavilkt atpakaļ. (oh, well, šis ir tik nesakarīgs savārstījums)
Un visi jau saka, ka jātver tie mazie laimes mirklīši, bet man ar tiem nepietiek. Uz brīdi Tu lido un jūties kā septītajās debesīs, Tev liekas, ka tas turpināsies mūžīgi, bet viss. ojā, te jābūt punktam. [.] un tad ir tukšums un visas cerības vējā, atkal no sākta gala tiekšanās uz priekšu, krišana atpakaļ, tā tik uz riņķi. Bet man jau nepietiek saprāta, lai to izbeigtu, jo velniņš uz kreisā pleca mani mudina, eņģelīts uz labās - attur. Es esmu pa vidu. Es esmu nekurienē un tas laikam ir pats sliktākais.

+++ [vēl tās sarunas, tās sarunas. Man tas nav jāzin, un vispār man nevajag Tevi un..]

Un šodien atkal sasodītā piektdiena. Labi, vairs jau nav, bet tomēr esmu vēl 5dienas sajūtā, jo 6diena būs tikai tad, kad pamodīšos.. ja aiziešu gulēt.
Nebija ballīte, toties bija ballīte vēderam (sounds funny) - viskijs, pica un tortillas čipsi ap pusnakti, mmmmm. Neveselīgi, toties uzmundrinoši, kautkā jau sev jākompensē mājās pavadītais vakars/nakts.
Un vēl man bija ciemiņi, neticēju, ka tiešām būs, bet jā. Smieklīgi jau, patukšoja manu kolu un izklaidēja brītiņu. Apbižoja arī.

Un kā vienmēr es cerēšu, ka būs labāk, jo jābūt. Iešu gulēt un atkal cerēšu, šoreiz gan par to, lai nepiedzīvotu atkal to drausmonīgimurgaino sapni, kas pie manis atnāca vakarnakt. Es sapņošu par džentlmeņiem, ādas jakām, sarkanām kurpēm un rubīnsārtām lūpām, čoperiem un naktīm mēness pielietā [stadionā] pludmalē.
Tur viss būs labi.