Ir rudens, (es) ļaudis klīst pa vientuļām peļķēm (dziesmām)

Un retu reizi uznāk tā vēlme kavēties atmiņu laukos.
Tas, protams, viss ir galvā, bet man ar 31.augusta aiziešanu un 1.septembra pienākšanu, sākas rudens. Un katru gadu ir citādāk, vai tomēr vienādi?
Katru gadu saceļas vēji, kļūst vēsi pierastie siltie rīti, zaļās lapas, kas visu vasaru aizklāja skatu uz pilsētu, laukiem, nu kļūst sārtas un pamazām rotā ietves un celiņus. Viens un tas pats, rudens nāk bez pārsteigumiem laikapstākļos, bet dzīvē gan.
Tā nu katru gadu var skatīt mani priecīgi lēkajam pa peļķēm, spārdām lapas un uzvelkam mīļāko džemperi, sārtiem vaigiem dodoties ielās. Vai arī nē.

Laikam jau man, kā vairumam dzīvo būtņu, ar rudens pienākšanu sākas/turpinas jauns posms. Tad, kad ir jauki, silti un skaisti, par to gan neaizdomājas. Protams, viss ir attieksmē, galvā un bla, bla, bla, zināms stāsts. Bet patīk jau atkārtoties.

Pārskrienot vecos krājumus, uzgāju savu emociju krātuvīti - dziesmu folderi. Un lai cik jocīgi tas nebūtu, bet izlasot katras dziesmas nosaukumu, tā sāk skanēt galvā tā, it kā nesen būtu klausīta. Un ne tas vien. Tā atsauc atmiņas. Zīmīgi, ka kaut kā uz rudens pusi (laikam jau vēso rītu un iedomātās depresijas dēļ) tieši tās skumjākās dziesmas vairāk iet pie sirds. Pie tām arī tās atmiņas pieķērušās.

Un lai arī ir pagājis tik daudz laika, tik daudz piedzīvots un izdzīvots, sāpēts un mīlēts, pieaugts un vairāk saprasts, klausoties tās mazās atmiņu daļiņas, es jūtu sevi tad. Atkal gribas būt tajā mirklī (vai tieši otrādi - negribas), nobirdināt atkal kādu lieku asaru vai izspiest smaidu. Gribas atkal just to apskāvienu, prieku, gribas justies overjoyed. Ha, bet nu nebūs un nevajag!

Tas rudens ir mānīgs. Tas ievelk pagātnē, ievelk skumjās, atgādina aizmirsto un liek aizmirst pašreizējo.
Ir tik daudz jauka, ko atcerēties. Un tik daudz sāpīga. Brīžiem gribas vienkārši baudīt melodiju, baudīt vārdus un noskaņu, nevis, aizverot acis, atrasties tur, tad, ar to...

Rudeni, ļauj man dzīvot šodienai!

Ar šo viss ir pateikts

Waiting All Night

Ne velti bieži vien saka, ka skrienam kā kāmīši ritenī.
Tu skrien, dari, aizpildi laiku, mēģini sev iestāstīt, ka "es taču to visu daru sevis dēļ", vai "es tik daudz panākšu, galvenais ir darīt", jeb arī "es taču esmu tik laimīga, ka man ir tik daudz darāmā!".
Tas viss ir viena liela melošana sev.
Tu sevi nogalini, Tu skrien, dari, uzliec mākslīgu smaidu un Tevi apbrīno. Cilvēkiem skauž, ka Tu tik daudz paspēj, izbrīns, apbrīna, paslavēšana.
Bet kā ir patiesībā?
Patiesībā no Tevis ir vien miza. Kā citronam pēc sulas izspiešanas. Ar katru mākslīgu smaidu, katru piespiešanos kaut ko darīt, katru negulētu nakti vai skrējienā pavadītu dienu - tiek izspiesta TAVA sula. Un beigu beigās paliek vien spilgti dzeltena miziņa.
Protams, kurš gan zinās, ka iekša tukša?
Mākslīgais skaistums.

Freedom

Šopavasar:

• nesāpināt sevi;
• aizmirst;
• pamosties;
• smaidīt;
• dzīvot!

Halo

Vislielākā problēma mūsu dzīvē ir tas, ka negatīvās lietas bieži vien izraisam mēs paši. Mēs domājam, ka cerētais nepiepildīties, jo tas taču ir tik tāls sapnis, cerība.. - un nepiepildās. Mēs vēlamies iegūt kāroto amatu, lietu vai ko citu, bet raugāmies uz visiem apkārtējiem apstākļiem skeptiski ar "viņš jau ir labāks, spējīgāks, vairāk to pelnījis"... un nedabonam!
"Dažreiz mēs uzprasāmies cilvēkiem, kas nodara mums pāri" jā, arī tā. Kaut kas pievelk, mēs apzinamies, ka beigu beigās paliksim zaudētājos, bet tomēr neatsakamies, daram...

"Vispirms ir jāpalaiž vaļā mūsu pagātne. Viss, kas ar mums noticis, ir bijusi mūsu dzīves mācība, mūsu pieredze, kas mūs izveidojis tieši tādus, kādi esam. Mēs pagātnē neko vairs nevaram izmainīt. Mēs varam pārdomāt, izprast, pieņemt, ka tā tam vajadzēja būt, un palaist. Viss. Atceramies to, kas skaists. Pieminam cilvēkus, kas ir pieminami. Un palaižam visu to, kas mūs reiz ir nomocījis.

Analizēdami pagātni un baidīdamies no nākotnes, zaudējam tagadni.

Spēks un iespējas ir šodienā. Šodiena ir viss, kas mums ir. Vakardienas vairs nav, rītdienas vēl nav. Toties šodien mēs varam atsperties. Šodien mēs varam spert pirmo soli."

Tāpēc - Mēģini kamēr sanāk, ja nesanāk - mēģini kamēr sanāk!

Don't you worry child

Lai arī cik sāpināti, nodoti, skumji, dusmīgi vai citādi ne-pozitīvā gaisotnē nonākuši, mēs, klupdami, krisdami, ceļamies. Un visbiežāk tāpēc, lai pierādītu sevi citiem.
Bieži vien aizmirstam, ka dzīvojam jau SEV! Citu vajadzības skaisti noliekam prioritāšu plauktiņā, saskaņojam brīvo laiku ar citu laiskajiem brīžiem, klusējam, lai nesāpinātu un smejamies, lai neatklātu skumjo patiesību. Kāpēc mēs dzīvojam citiem? Savu dzīvi, to vienīgo, kas mums piešķirta?

Es atdevu sevi visu, pretim saņemot iedomas, ka atgūstu dāvāto.
Mīli sevi, SEVI! Lutini. Paslavē. Uzsmaidi sev.
Jo tagad ir tik viegli, bet reizē arī grūti, kaut gan tas vieglums - tas liek apzināties "ir skaisti, neskumsti, ir labi, ir vislabāk, jā, tieši tagad!" Un tas grūtums - tās ir atmiņas, tās labās, jaukās atmiņas. Par skaisto - pazaudēto, neatgriezenisko.
Tagad viss ir tikai mans. Manas domas. Mans laiks. Mani sapņi un nomoda stundas.

Es esmu es pati. Es piederu tikai sev. Ego pavasaris!