Katrs "nē" ir mazliet "jā" /Sign your name/

"Ah la la la la la la life goes full circle.."

Ehh, man tik ļoti iepatikās Lauras skype mooda tekstiņš, ka es viņu piesavinājos, skūzmī.
Tušas pārpalikumi uz vaigu kauliem. Nē, es neraudāju. Vakar vienkārši bija chillax vakars, kad pat acu notīrīšanai bija slinkums.
Man gribējās kliegt. Jā. Bet es paklusēšu, kā vairākumos gadījumu, kad manis izteiktais var būt kļūda. Es klusēšu un gaidīšu. Neko.

Laikam nomāktība manī ir nākusi man pašai par labu. Pēc šīs nakts "īpašā" sapņa, par kuru man pašai kauns domāt :D es jūtos dzīva. Man laikam ir uznācis pavāra gars.
Savulaik vecāki man pārmeta, ka mājās neko negatavoju. Un ziniet ko? Šodien tapa fantastiski garšīgi Grieķu salāti ar fetas sieru, vienkārši baudījums (mm). Tas vien jau garastāvokli paceļ.
Pēcpusdienā, vairāk uz vakara pusi staigāt pa āru ir jauki. Netipiski man izdomāju aiziet pastaigāties. Ne gluži viena, ar suni. Jau krēsloja, putināja sniegs, taču bija silti. Apbrīnojams klusums visapkārt. Vējš iegriež sniegpārsliņas, suns uzticīgi ieskatās acīs, galvā skan patīkama dziesma un domas sakārtojas.
Tagad vakara miers. Negribas pat domāt par visām tām lietām apkārt. Un es nedomāšu.

"Arī puiši var pateikt kaut ko interesantu, ja viņos ilgi klausās."

Empire State of Mind

"Beigās brīvi rezumē ir tapis - ir tikai viena dzīve,
kuru var sapist - savējā,
un kad noslēdzās aplis, ir jādzīvo tālāk
tā, kas jau ir sapista."

nedaudz pa rupjo, skūzmī.
Tas kuģis tomēr nav nogrimis. Tu saproti, Tu saproti, ka tomēr viss nav nemaz tik slikti? Es nesaprotu. Es ticu tikai tam ko redzu. Diemžēl, tas, ko visvairāk gribu redzēt (dažādās nozīmēs), nav redzams.

Tikko nogāju lejā pa trepēm, pie ģimenes, kā saka. Ar diezgan sakarīgu garastāvokli un cerību uz manis pasūtīto marcipānu. Vienīgais, ko viņa man pateica "kurš Tev atļāva ņemt to un to, vai nevarēji tā" pārmetumi vien. Un vēl prasa, kādēļ mājās es esot tik nomākta. Atnācu atpakaļ uz istabu. Sēžu, mēģinu saskatīt zvaigznes caur jumta lūku. Viņu nav, bet es tomēr cenšos. Skaisti būtu. Būtu.
Man ir tā, ka gribas kopēt visādus tekstiņus. Pietiks ar vienu:

"Sick of crying, tired of trying, yeah i'm smiling, but inside i'm dying."

Vai nav jauks?
Pēdējā laikā sanācis, ka daudzi uzzin daudz jauna par mani. Laikam jau vairāk to slikto. Tā dīvaini, bet man vienalga. Laikam esmu radījusi diezgan maldinošu priekšstatu par sevi. Bet tie, kuriem jāzin, zina un zinās.
Domās centos atķeksēt, cik reizes dienā es aizdomājos par galīgi ne pozitīvām lietām. Un tas nav iespējams. Nav iespējams saskaitīt, liekas, ka mana diena sastāv tikai no primārajām nepieciešamībām un slikta garastāvokļa. Neviens jau nezin, kas tas smaids nav patiess. Bet ne vienmēr. Tie patiesie mirkļi ir noglabāti dziļi iekšā, tajā dīvainajā orgānā, ko sauc par sirdi un tie tur paliek, un "melno sāpju" brīžos liek atcerēties par sevi.
Un šobrīd man gribās aizbraukt kaut kur. Vienai nē. Ar kādu, nepazīstamu cilvēku, kurš par mani nezin neko un nekad nav redzējis. Veidot jaunas atmiņas. Draudzīgi.

"Es saraucu pieri, bet smaidu
Un gaidu.
Ar smaidu.
Bet - gaidu!"

Šonakt es gulēšu ar domu, ka rīt būs jauki. Naivi cerēšu. Tas tomēr ir labāk kā nekā.

ke ke ke

"We make the sun shine, we make come on
Move with me, move with me."

Nē, virsraksts nav manas fantāzijas trūkums, tas ir kas īpašs. Tik pat īpašs kā pagājusī vasara. Šitas takā būs tāds ieskats atmiņās par pagājušo, par labo, par visu jauko. Iesākumam - Aigars Grāvers - Dūdieviņš. Galīgi neatbilstoši jau turpmākajam tekstam, bet tāds garastāvoklis.

Un vai zini? Nebija tik traki. Tie visi stresi un beši pazuda sākoties pavasarim. Tam visam, jaukajam. Sajūta bija kā otrajā ģimenē. Es runāju par klasi, jap. Šķiet, mūžīgi tieši viņi paliks mana mūžīgā un vienīgā klase, joprojām brīžiem uznāk sajūta, ka pēc jauki pavadītas nedēļas nogales es atgriezīšos tur, zaļajā garderobē ar "iemet pudeli miskastē, lidinot to pa visu gaiteni", krievu valodas stundās ar mūžīgajām austiņām un smieklu devu ar visu zoltan, starpbrīžu "Ziedi" un pavasara saulīte sēžot uz betoniem un darot neatļautas lietas. Pietrūkst, vai ziniet. Bet viss ir mainījies, jā. Pie tā vēlāk.
Fantastiskais vasaras iesākuma posms. Nevar jau tā teikt, ka neaizmirsīšu nekad, bet šobrīd tas viss ir tik spilgti palicis atmiņā, ka šis nekad vēl kareivīgi turpina apzīmēt sajūtas par tiem brīžiem. Neiedziļinoties, paldies - viens liels paldies ar smaidu uz lūpām, paldies, ka izmainīji.
".. mana melna sāpe" arī bija. Bet kas gan ir melns, bez balta? Atkal starojoša seja un prieciņi. Par šo te vajag sīkāk, I know. Kāmis priecāsies, well, tikai neraudi, mazā. Coldplay - The Scientist. Ar mūziku sākās, ar mūziku beidzās.
R. Es pat atceros, kā viņi izskatījās - vienādās māsu bikses, līdzīgie šūzi un rūtainie krekli, jauki pamuļķu smaidiņi (gudriem cilvēkiem arī tādi mēdz būt) un tikai viņiem raksturīgie jociņi īpašajā izloksnē.
J. Paradīze ir arī pie mums, Latvijā. Jau gribēju rakstīt, pirmo reizi peldējos apakšveļā, bet hell no. Vismaz pirmā reize, kad tas bija tik jauki. Spontānās idejas, 2h brauciens mājās slapjām, bija to vērts.
Tam visam pa vidu TU.

"Tu esi rozā ar ziliem punktiņiem. Baigi labā. Tu esi tāda slim fit sega gluži kā māsu bikses. Piekļāvusies."

K. tagad es pilnīgi droši varu teikt, ka nekad neaizmirsīšu šo dienu (diennakti). Pats par sevi jau viss bija jauki, taču atpakaļceļš - stundām ilga gulēšana stacijā, atpakaļceļš vilcienā, aiz loga dimdot pērkonam un zibot zibeņiem, bet mana galva atrodas uz Tava pleca. Tu esi piespiedies man klāt. Paldies arī par to mazo atmiņu pie sienas.
I. "Jā, mammu, Valmierā ir skaisti." Ūdensvelo pa Daugavu, udžiņš uz salas (mums patīk piromānija, dedzināt, alus un degšķidrums. ellē jā!)cepti kartupeļi, nakts paparaci, jumts, TAS jumts ar kustīgajām zvaigznēm, "Tev ir jauks celis", kaimiņu baseina iekarošana ap četriem no rīta, 5stāvenes jumts un saullēkts. Rīta lietus un Tavs krekls. "Arī ar acīm ciet es jūtu, ka Tavējās ir vaļā".
Z. Tas vien jau visu izsaka. Kopā lopā. Lai gan es īsti neatceros notikumus pie vip udžiņa, šķiet, tas bija jauki. Un mežā bija kā pasakā. Un viss bija kā pasakā. Viss beidzās "mūzikā".
Some things. Nevar aizmirst pārējos piedzīvotos mirkļus un iepazītos cilvēkus, parties un izvirtības. Vasaras sapnis beidzās (jeb turpinājās?) jūrā. Pie tā arī apstāšos.

Vai zini, ka bija ir visskumjākais vārds pasaulē?! Kamdēļ šis viss? Ir iemesli. Jau atkal lietas, brīži, kas bija un izbija.
Neraudi.

Bet ja atgriežos tagadnē, pašlaik, tieši šeit, sarkanajā krēslā, sarkanajā halātā. Mīlestības krāsa.

"It takes no time to fall in love
But it takes you years to know what love is"

Tas viss nu ir šeit, uz šīs baltās papīra (ekhem, pieņemsim) lapas. Ir pieņemami. Būs labi. Būs labāk.
And about things that happened in past few days - es palaidu garām laimi, bet varbūt tā nebija mana laime. Tā bija Tava laime, I guess. Gan jau.

Paldies, Tev par šo dienu. Par suši pie stiklotām durvīm, neveiklo tēju un sarunām.
You know, I LOVE U.

correction: es pārlasīju un paraudāju. I'm so emotional ^^
"Šalcošām šļakatām pārskalo liedagu, pārsijā kāpas"

vintage agony

"Im just another heart in need of rescue,
Waiting on loves sweet charity
An Im gonna hold on
For the rest of my days,
cos I know what it means
To walk along the lonely street of dreams.."

For real, man nepatīk atkārtoties. Pareizāk, man nepatīk, ja citi atkārtojas. Laikam esmu viens no tiem eksemplāriem like Skabargu cita acī pamana, bet baļķi savā nē, vai kā nu tur bija, doma jau skaidra. Bet es cenšos laboties. Mana pilnīgā pārliecība, ka katra ieraksta nosaukums būs dziesma, ir sagrauta. So, var spriest, something's wrong.
Man ir tik dīvaini. Galvā viss putrojas un maisās, brīžiem izmetot kādu sakarīgu domu, bet pēc mirkļa to nomācot ar veselu burzmu galīga marazma. Es tiecos pēc ideāla. Stabils ideāls, perfektums, bet vai maz kas tāds eksistē? Vai ir jēga uz ko tādu cerēt, laižot garām visu, kas ar laiku var kļūt par ideālu? Un vai vispār tie ideāli ir vajadzīgi?
Interesanti, saka jau, ka Pretpoli pievelkas, bet kādēļ gan lai ideālais nemeklētu tikpat ideālu? Meklē. Bet vai atrod..? Mūsu ideāli ir tikai mūsu pašu iedomas. Sapņi, varbūt pat nepiepildīti, vai pat reāli nepiepildāmi. Mazie dzīves prieciņi, elki, cilvēciņi, kuru seju redzot iegrimsti vissaldākajā miegā, sapnis, lai piepildītu savu dzīvi arī ar krāsām.
DoubleRenarF* - viens no mazajiem, izdomātajiem jociņiem, bet vai ziniet, kā šāda maza frāzīte uzlabo vakaru. Bet šodien es necenšos izmantos šīs mazās viltībiņas, lai uzlabotu savu omu. "Tev ir viena nakts laika" viņa teica. Bet tā nav, visdrīzāk es nenonākšu līdz rezumē, es tā arī palikšu karājamies gaisā ar savu lielo neko un visu reizē.
Kā lai atrod sevi? Kā lai saprot sevi? Kā lai ... tik daudz to "kā". Un es saprotu, ka, lai arī cik ļoti es censtos savākties un būt noteikta, nesanāk. Es kļūstu par totally emotional personu. Vecums.

Prāta Vētra - Starp Divām Saulēm

jau nu gluži nē, bet sort of.
Es vēlos atkal maza būt. Kad viss ir tik nevainīgi, tik patiesi, tajā pat laikā nedomājot kas notiks tālāk, kā būs. Margrietiņu laukā skriet, baltā kleitiņā, vārtīties zālītē, skaļi smiet un tikpat nevainīgi, kā bērnības video ar Mika bučiņu (:D) kliegt "nē, fūū", celties un skriet, un smieties tālāk. Un nebirs ne asaras, ne būs salauztas sirdis. Tik nevainīgi, tik patiesi.

-Tempora mutantur, et nos mutamur in illis-

noway

"I dont know where Im going
But, I sure know where Ive been
Hanging on the promises
In songs of yesterday
An Ive made up my mind,
I aint wasting no more time
But, here I go again
Here I go again."

Te īstenībā bija vēl daudz un dikti viskas. Tomēr pārāk personīgi, you know, izdzēsu. Nevajag. Svešiem nav jāredz.

You Make Me Feel Brand New

"Šodien Tu esi mana zālīte
Manai truša dvēselei."

Ikdienas pēcpusdienas miedziņš un neko negribas. Mierīgais King of Pain, gribu istabā kamīnu.
Esmu iedomības, izvēlības un kaprīzas meitenes vislabākais piemērs. Gribu ballīti, bet negribu. You know what I mean?
Gribu mierīgi, bet jauki, bez superīgajiem ārzemju sekstūristiem.
Un te nu es skumji sēžu, noskatījusuies kārtējo miljons reižu redzēto filmu, melnu muti (vainīgas mellenes) un šokolādes drupačām blakus.
Šī gada mierīgākā piektdiena, bet varbūt tas pat ir labi. Man laikam tomēr vajag arī laiku sev, tā tam būs būt.
Pārmaiņas pēc nomainīju roku uz mierīgo, dabas skaņu mūziku. Nedaudz uzsita atmiņas par to, kā tas tika iegūts. Jā, labie laiki. Bet nevaru sūdzēties arī par šo brīdi.

"I need some help to help myself." by K.Cobain - diezgan pamatīgi atbilstošs arī man.
Pa galvu šaudās simtiem domu, haoss galvā un arī tepat.
Priecājos par citiem. Jā, man ir prieks par jums, mīlīši! Gaidot pavasari (cik naivi, jo sniegs būšot vēl arī aprīlī), ar bučiņām atvados, xoxo.

".. and everytime he goes away.."

Secret Alphabets

"My life is brilliant.
My love is pure."

Viss savās vietās. Viss tā, kā tam jābūt. Viss pa vecam. Viss ideāli.
Ar iemeslu vai bez, es lidoju. Es dejoju. Pie spoguļa. Naughty dances, man gribas ballīti, bet kad viņa pienāks, negribēsies. I'm a wierd person.
Vismaz šodien neeju gulēt ar domu "pakāršos zīda lakatiņā aiz saviem rozā sapņiem" - ne šodien.
Iešu gulēt ar smaidiņu, rozā plediņu (ņah ņah) un cosmīti.
Have a nice night! ^^

I Was Made For Loving You Baby

"There's a little black spot on the sun today
It's the same old thing as yesterday
There's a black cat caught in a high tree top
There's a flag-pole rag and the wind won't stop.."

Mazās kaislībiņas un vakara prieciņi.
Es varu dusmoties un ārdīties, bet tā vai tā beigās viss ir tik jauki. Mans garastāvoklis no -1 ir pacēlies uz visiem 90% noteikti. Es dejoju pie spoguļa. Is it possible?! Rādās, ka rītdiena būs pārpilna jauku lietu.
Smaidu uz lūpām jau vien izraisa mans jaunais, superīgi ūberkrutais telefons --> Jaukās trinkšķošās melodijas, ak jā, atceros bērnību.
Jau vairāk kā 7h manas ausis priecē roks. Jājājā un man ir tik labs garastāvoklis :))
-Million dollar baby-

Down The Line

"Girl, you got to change your crazy ways,
You hear me?!"

Izmaini, samaini, nomaini, pārmāci, iemāci, neatļauj!
Es tā vairs negribu.

correction: - atkal kāds zina pārāk daudz.

Welcome to the Jungle

"..so don't call me an angel"

Fantastiskākās 24h pēdējā laikā. Laikam vienmēr ir kas jāapņemas par spīti visam, slikati pašsajūtai, negribēšanai vai vēl kādam untumam. Un tas attaisnojas, tas fokin` attaisnojas!!
Ar visu savu sāpošo sprandu, smagām pohām un varbūt nelielu nožēlu galvā, esmu laimīga. Es tiešām šobrīd tāda jūtos. Man nav iemesla tādai nejusties.

Es brīnos par interesantām sagadīšanām. Vienā vakarā tik daudz zināmu cilvēku, iekārotu cilvēku (jā, arī) un visādi citādi SUPER cilvēku.
Kādēļ meitenes ballītēs ir tik draudzīgas? Es pati nespētu tāda būt. Vienmēr ir šķitis, ka ballītēs visas meitenes reāli ir konkurentes, bet pēdējā laikā kautkā viss notiek pavisam savādāk. Brīnumiņi man. (:

And as always I have been a bad girl. Es nespēju atturēties no viņu kārdinājuma [ak, šie ideālie mūziķi]! :D Visdrīzāk, ka tie, kas šo lasa pārpratīs, bet galvenais, lai pati saprotu, vaine?

Un tāds mazs atklājums no manas puses. Nospraud mērķi, meitēn! Un Tev izdosies!
/paldies WILD`iem par fantastisko koncertu un noveltīto dziesmu, un meitenēm, par aktīvo līdzi-jušanu, kā arī prieks par pārējo pagāšnakt piedzīvoto [ar nelielu nožēlu]./
That's all, folks!

My Favorite Game

"Nav vairs klēpja, kur atgulties, pleca, kur izraudāties, līdz nu jau ir par vēlu..
.. Tu aizgāji, tik daudz kas palika nepateikts..."

Šodien ir pilnmēness? Tā māte man jautāja. Visi ir tik dīvaini, tik depresīvi un agresīvi, tik emo. Un pati es arī. Visi iegrimuši savās ikdienas problēmās, kas, izkatās, aizvien vairāk uzrodas. Ak, mēs, cilvēki! Pasaule bez mums būtu ideāla, tik dabiska un dabīga. Bet ko nu tur, mainīt jau neko nav iespējams.
Lielā dienas doma par reinkarnāciju putna izskatā. Mazāk problēmu un brīvība. Tu pacelies un lido. Tik viegli.. un nedomā par visām tām drausmu lietām, kas mums te apkārt notiek, Tu esi brīvs. Tu esi putns. Bet tomēr tikai putns. Un es turpinu sapņot kā būtu, ja būtu.

Dziesmas vārdi nav speciāli izmeklēti manām šībrīža sajūtām, man vienkārši.. patīk.

Pour Some Sugar On Me

Jose Gonzalez - Down The Line - un tik sasodīti atbilstoši vārdi manai dzīvei.

"doing the same mistake twice, making the same mistake twice .."

Ir atkal pienācis tas vakars pārdomām. Par dzīvi un visu, kas apkārt. Nožēlojami. Man nevajadzētu būt par ko sūdzēties. Man viss ir. Pietiekoši. Bet tomēr mēs vienmēr atrodam lietas, kas neapmierina.
Man tomēr ir fokin` paveicies ar draugiem. Jo tālāk es esmu, jo vairāk jūtu, kuri cilvēki man ir vistuvāk. Lai katram tādi būtu. Bet tā vai tā es sūdzos. Vienmēr var atrast kaut ko, par ko pačīkstēt. Bet laikam ne par to būs stāsts. Redzot savus rozā nadziņus es nespēju būt nomākta. ^^

Man laikam ir smaga atkarība - mūziķi. Mati. Ak jel, jūs nespējat iedomāties, kā es tos dievinu. Kristas šausmošanās par manu mīlestībiņu oldskūl mūziķu vidū mani nepārsteidza. Katram jau savs. Nevaru iztikt bez ikvakara dročījiena (jā, šis vārds nav jāsaprot gluži burtiski) pie saviem skaistajiem. Arī pie dažiem tiem svarīgajiem manā dzīvē. Nu nevaru es. Viņi taču ir tik jauki.

Kefīrs un Tallina. (Sintija man lika pieminēt, xoxo). Iedomājaties, Metallica dibināta 1981. gada, 28. oktobrī. Eurotrip uz Igauniju un mēs dzersim kefīru lai nevajag čurāt (Sintijas lielā doma, bet es to apstrīdu, jo tad jau mums vajadzēs.. ekhem, es klusēju). Mēs būsim grūpijas un iekarosim Džeimsa, Larsa, Kirka etc. sirdis un.. gultas?! hahā.

Laikam jābiedz šī morālā ateja (Amorālā or something), man pašlaik pietrūkst viskijs un liela mīla, kā pieņemts saukt manas pēcpusdienas izklaides. Astalavista vai kā nu tur..

xxx

What the world needs now is love

Lai arī cik ļoti es negribētu, man vienmēr sanāk pieķerties. Jebkam. Cilvēkiem, dziesmām, vietām un lietām.

"Vientulība, Tu neesi viena!
Tev ir mana,
Tu iedomāties nevari,
kā mana vientulība
spiedz pēc tavas."
/S.Z./

Un tad es pūlos, ceru un cenšos no tā visa tikt vaļā. Bet nesanāk.
Man ir pārāk vājš raksturs, jā. Brīžiem apņemos "Viss, ar nākamo reizi tā vairs nenotiks", bet pienākot šai nākamajai reizei, es atkal daru pa vecam. Jebkurā jomā.

Vakardienas sarunā ar savu labāko atklājām, kādas mēs būtu, ja būtu citādi, kā agrāk. Un nonācām pie secinājuma kā būtu, ja būtu, bet tagad ir labāk.
Ar visām nedienām un jaukajiem brīžiem, jauniepazītajiem cilvēkiem un trakulībām, asarām un smiekliem, strīdiem un nožēlām. Ir labāk.