Take off your mask

Zini? Es pricipā neciešu meļus. Patiesības noklusētājus, mazo nieciņu slēpējus, jebkāda veida īstenības slēpējus.
Drīz, pavisam drīz tas viss būs cauri.

It's not the same good life

Jau ilgu laiku ir ilgi gaidītā sajūta un viss tas, kas tam piederas, bet man atkal nav labi.
Kāpēc man nekad nav labi?

Tad, kad dzīve bija pilna neprātīgu ballīšu, mazu muļķību, desmitiem jauniepazītu cilvēku, neskaidru vakaru, tad kaut kā pietrūka. Tad, tomēr bija tik daudz, tik fantastiski labi un brīvi, tik nepiesaistīti. Tagad tas ir. Tagad ir tas, ko ilgi gaidīju, pēc kā skumu un cerēju. Taču tagad nav vairs nekā no tā visa trakā, kas bija agrāk. Un lai arī pašlaik vajadzētu būt labi - man nav.
Es nezinu un laikam pat nemāku tikt vaļā no rutīnas, nesāpinot pati sevi. Vienmēr sāpēs man. Arī tad, ja speršu izšķirošo soli, kas liksies pareizākais un tam vajadzētu būt atvieglojumam, zinot sevi, es mocīšu savu sirdi ar tikai tām labākajām atmiņām un piedzīvoto, un, protams, sāpēs arī man. Tā laikam ir kāda savdabīga rakstura īpašība - paciest visu ar domām, ka ir jau gluži labi, apspiežot iespēju izrauties, bet tad, ja tas tomēr sanāk, mocīties sirdsapziņas pārmetumos.

"Viss ir skaists, kamēr nav tavs."

Varbūt ne tieši attiecināms šajā situācijā, beit vismaz vistuvākais salīdzinājums ar manām šībrīža pārdomām. Es gribu atpakaļ 2009. gadu, ar visu vasaru un vēl nedaudz 2010. gada posmu līdz pavasarim. Tagad es tiešām saprotu, cik bija labi. Bet, tā jau ir, mēs saprotam un aptveram to labo tikai tad, kad tas ir zaudēts vai pagājis.
Es atdotu tik daudz par iespēju atkal ierauties tajā trakulību virpulī, šoreiz gan bez cerībām par labāku dzīvi, jo tā jau ir tā, mana, labā dzīve, laiks, kas pagājis.

Mana laime - brīvība? Iespējams. Bet nedrīkst pieļaut pagātnes kļūdas un ir jābauda arī tas, kas ir tagad. Var būt arī sliktāk.