Freedom

Šopavasar:

• nesāpināt sevi;
• aizmirst;
• pamosties;
• smaidīt;
• dzīvot!

Halo

Vislielākā problēma mūsu dzīvē ir tas, ka negatīvās lietas bieži vien izraisam mēs paši. Mēs domājam, ka cerētais nepiepildīties, jo tas taču ir tik tāls sapnis, cerība.. - un nepiepildās. Mēs vēlamies iegūt kāroto amatu, lietu vai ko citu, bet raugāmies uz visiem apkārtējiem apstākļiem skeptiski ar "viņš jau ir labāks, spējīgāks, vairāk to pelnījis"... un nedabonam!
"Dažreiz mēs uzprasāmies cilvēkiem, kas nodara mums pāri" jā, arī tā. Kaut kas pievelk, mēs apzinamies, ka beigu beigās paliksim zaudētājos, bet tomēr neatsakamies, daram...

"Vispirms ir jāpalaiž vaļā mūsu pagātne. Viss, kas ar mums noticis, ir bijusi mūsu dzīves mācība, mūsu pieredze, kas mūs izveidojis tieši tādus, kādi esam. Mēs pagātnē neko vairs nevaram izmainīt. Mēs varam pārdomāt, izprast, pieņemt, ka tā tam vajadzēja būt, un palaist. Viss. Atceramies to, kas skaists. Pieminam cilvēkus, kas ir pieminami. Un palaižam visu to, kas mūs reiz ir nomocījis.

Analizēdami pagātni un baidīdamies no nākotnes, zaudējam tagadni.

Spēks un iespējas ir šodienā. Šodiena ir viss, kas mums ir. Vakardienas vairs nav, rītdienas vēl nav. Toties šodien mēs varam atsperties. Šodien mēs varam spert pirmo soli."

Tāpēc - Mēģini kamēr sanāk, ja nesanāk - mēģini kamēr sanāk!

Don't you worry child

Lai arī cik sāpināti, nodoti, skumji, dusmīgi vai citādi ne-pozitīvā gaisotnē nonākuši, mēs, klupdami, krisdami, ceļamies. Un visbiežāk tāpēc, lai pierādītu sevi citiem.
Bieži vien aizmirstam, ka dzīvojam jau SEV! Citu vajadzības skaisti noliekam prioritāšu plauktiņā, saskaņojam brīvo laiku ar citu laiskajiem brīžiem, klusējam, lai nesāpinātu un smejamies, lai neatklātu skumjo patiesību. Kāpēc mēs dzīvojam citiem? Savu dzīvi, to vienīgo, kas mums piešķirta?

Es atdevu sevi visu, pretim saņemot iedomas, ka atgūstu dāvāto.
Mīli sevi, SEVI! Lutini. Paslavē. Uzsmaidi sev.
Jo tagad ir tik viegli, bet reizē arī grūti, kaut gan tas vieglums - tas liek apzināties "ir skaisti, neskumsti, ir labi, ir vislabāk, jā, tieši tagad!" Un tas grūtums - tās ir atmiņas, tās labās, jaukās atmiņas. Par skaisto - pazaudēto, neatgriezenisko.
Tagad viss ir tikai mans. Manas domas. Mans laiks. Mani sapņi un nomoda stundas.

Es esmu es pati. Es piederu tikai sev. Ego pavasaris!