vintage agony

"Im just another heart in need of rescue,
Waiting on loves sweet charity
An Im gonna hold on
For the rest of my days,
cos I know what it means
To walk along the lonely street of dreams.."

For real, man nepatīk atkārtoties. Pareizāk, man nepatīk, ja citi atkārtojas. Laikam esmu viens no tiem eksemplāriem like Skabargu cita acī pamana, bet baļķi savā nē, vai kā nu tur bija, doma jau skaidra. Bet es cenšos laboties. Mana pilnīgā pārliecība, ka katra ieraksta nosaukums būs dziesma, ir sagrauta. So, var spriest, something's wrong.
Man ir tik dīvaini. Galvā viss putrojas un maisās, brīžiem izmetot kādu sakarīgu domu, bet pēc mirkļa to nomācot ar veselu burzmu galīga marazma. Es tiecos pēc ideāla. Stabils ideāls, perfektums, bet vai maz kas tāds eksistē? Vai ir jēga uz ko tādu cerēt, laižot garām visu, kas ar laiku var kļūt par ideālu? Un vai vispār tie ideāli ir vajadzīgi?
Interesanti, saka jau, ka Pretpoli pievelkas, bet kādēļ gan lai ideālais nemeklētu tikpat ideālu? Meklē. Bet vai atrod..? Mūsu ideāli ir tikai mūsu pašu iedomas. Sapņi, varbūt pat nepiepildīti, vai pat reāli nepiepildāmi. Mazie dzīves prieciņi, elki, cilvēciņi, kuru seju redzot iegrimsti vissaldākajā miegā, sapnis, lai piepildītu savu dzīvi arī ar krāsām.
DoubleRenarF* - viens no mazajiem, izdomātajiem jociņiem, bet vai ziniet, kā šāda maza frāzīte uzlabo vakaru. Bet šodien es necenšos izmantos šīs mazās viltībiņas, lai uzlabotu savu omu. "Tev ir viena nakts laika" viņa teica. Bet tā nav, visdrīzāk es nenonākšu līdz rezumē, es tā arī palikšu karājamies gaisā ar savu lielo neko un visu reizē.
Kā lai atrod sevi? Kā lai saprot sevi? Kā lai ... tik daudz to "kā". Un es saprotu, ka, lai arī cik ļoti es censtos savākties un būt noteikta, nesanāk. Es kļūstu par totally emotional personu. Vecums.

Prāta Vētra - Starp Divām Saulēm

jau nu gluži nē, bet sort of.
Es vēlos atkal maza būt. Kad viss ir tik nevainīgi, tik patiesi, tajā pat laikā nedomājot kas notiks tālāk, kā būs. Margrietiņu laukā skriet, baltā kleitiņā, vārtīties zālītē, skaļi smiet un tikpat nevainīgi, kā bērnības video ar Mika bučiņu (:D) kliegt "nē, fūū", celties un skriet, un smieties tālāk. Un nebirs ne asaras, ne būs salauztas sirdis. Tik nevainīgi, tik patiesi.

-Tempora mutantur, et nos mutamur in illis-