Droši vien katram ir bijusi situācija, kad Tu klausies kaut ko Tev pavisam nenozīmīgu tajā mirklī, kas kaut ko nozīmējis ir kādreiz. Tu klausies, ar stulbu smaidu sejā, cenšoties sev iestāstīt, ka Tevi tas nemaz neiedragā. Tu izliecies ieinteresēts, kaut īstenmībā gribētu piecelties, varbūt pat skaļi nobļauties un aiziet. Ik pa brīdim Tu pieķer sevi domājam par to, bet tad visas domas un atmiņas? aidzen ar kādu sev tīkamu un glaimīgu frāzi.
Patiesībā, tas nemaz Tev nav svarīgi. Tu tikai kavējies atmiņās, nepiepildītās, varbūt pārdzīvotās, tādās, kuras gribētu atkārtot. Gribētu, bet bez vajadzības.
Tu dzīvo pašlaik un pašlaik Tev ir labi, tik labi, kā vēl nekad nav bijis, bet kapēc vajag tā, kapēc gribas to, ko patiesībā nevajag? Un tad vilšanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru