"Simt garastāvokļu dienā, viens karastāvoklis sirdī"
/M.Z./
...tad es smaidu, tad palieku domīga, lēkāju no prieka, tad aizmirstos tukšumā, skaļi smiekli, stiklainas acis, patiess dzīvesprieks un tēlots smaids.
Bet tā tomēr ir interesantāk. Dzīve nav tik vienmuļa. Tas jau vairs nebūtu interesanti, ja vienmēr mums būtu labi, mēs būtu ar visu apmierināti, nekā mums netrūktu. Tad arī nebūtu labi, rutīna. Lai arī mēs sūdzamies par nedienām un sliktajiem brīžiem, melnajām dienām un neveiksmēm, tās visas mūs tā vai tā noved pie kā labāka, bīda uz priekšu dzīvē, uz augšu. Ar neizsakāmu pieredzi, ko mēs iegūstam izdzīvojot tos visus dažādos, krāsaini raibos mirklīšus.
Nav svarīgi, ko domās citi - jo viņi tāpat domās, ko gribēs. /P.Koelju/
Mans pēdējā laika dzīves piemērs, vai kā nu lai to nosauc. Nav jau svarīgi izlikties par to, kas Tu neesi. Tēlot kādu citu, lai tikai izpatiktu. Un vai nav vienalga, cik cilvēki uz Tevi šķībi paskatīsies, novērsīsies vai ne tā padomās.. vēl viss ir priekšā.
Sestdienas vakars, nakts un rīts bija fantastiski. Kārtējās jaukās atmiņas, kuras noglabāt dziļi, dziļi sirsniņā un melnajā sāpītēs atcerēties. Iepazinos ar fantastisku cilvēku, ļoti inteliģentu meiteni, kas mani tiešām iedvesmoja un lika padomāt par manām nedienām, vai tās tiešām ir nedienas un vai ir vērts pārdzīvot. Nav jau. Bet to nu brīžiem sirds nesaprot. Lai nu kā - Tavi padomi bija zelta vērti! "Novēlu Tev nekad neiepazīt rokenrola melno pusi." Un, paldies, jums par to nakti un rūpēm (pat tā varētu teikt). - šie cilvēki ir fantastiski.
Pēdejā laikā bieži sanāk vilties dažos cilvēkos, bet nevar jau to nosodīt - pati arī neesmu nekāds zelta gabaliņš, lai visus noniecinātu. Taču viens - tas netiek aizmirsts. Piedots, bet ne aizmirsts.
2010. bija iecerēts kā lielo pārmaiņu sākums. Un vai man tas sanāk? Galīgi nemaz. Tas, kam bija jāpazūd no galviņas, turpat ir palicis un jo vairāk liek par sevi manīt. Nevaru saņemties un nezinu, kad varēšu.
Tagad, jā, tieši tagad man būtu jāraksta un jāmācās runa, nerunājot jau par mūziku, ķīmiju un fiziku, kas tuvojas vēja spārniem. Ehh, ko nu vairs, the biggest slinķis ever!
Mazas pārmaiņas uz labo pusi - darbiņš, kas, cerams, patiks un priecēs.
Es gribētu saprast tos visus mazos skatieniņus, bet varbūt ir labāk nesaprast.
Viss, viss, sapņi no galvas laukā un komatiņš, līdz nākamajai reizītei.
Viena reize - tā varbūt ir kļūda, bet otrā reize - tā jau ir izvēle.
1 komentārs:
āāā Baiba,tas ir tieši tas,par ko es vnm ārdos.jādzīvo tā,lai no sāpēm mirsti,un no prieka raudi.tas viss jau veido atmiņas,taisa tās puzlītes.man vienmēr likās nenormāli,ka atrodos mūžīgajā lidojumā,bet nē-tas ir galvenais.vēlāk īstenībā skaistas liekas pat senās sāpītes un tā.
turies un krāj laimītes,vienalga,ar nograuztiem nagiem un saburzītām domām,vai ar platu smaidu un augspapēžu kurpēm,jo galvenais jau,lai acis mirdz!
Ierakstīt komentāru