"My dreams, my head
My sex, my bed
And it's my Corona with lime."
Es brīnos, ka tik sen te nekas jauns nav uzradies. Pat nespēju rast atbildi, kapēc.
Nevarētu jau teikt, ka mana dzīvīte ir ideāla un lielo prieku pilna (tad es tiktiešām šo vietni neizmantotu, jo kādēļ gan izlikt savas pozitīvās emocijas šeit, ja Tu tās vari dāvāt citiem, mīļajiem un visam sev apkārt?).. tātad, jā, kā vienmēr ar kautko neesmu apmierināta, dzīvē vīlusies vai kā tamlīdzīgi.
Es apbrīnoju savu spītību, varbūt pat savu naivumu tik ikdienišķās dzīves lietās. Ar sirdi es jūtu, ka vajag, man gribas. Bet smadzenes neļauj, pašlepnums vienkārši aizliedz un tieši tas mani grauj. No iekšpuses, no ārpuses, savstarpējās attiecībās.
Es vienkārši nezinu, ko es gribu. Vai drīzāk, es tiešām zinu, ko es gribu, bet man tas nav vajadzīgs, bet tā vai tā es skrienu uz priekšu, cerēdama noķert, pavilkt atpakaļ. (oh, well, šis ir tik nesakarīgs savārstījums)
Un visi jau saka, ka jātver tie mazie laimes mirklīši, bet man ar tiem nepietiek. Uz brīdi Tu lido un jūties kā septītajās debesīs, Tev liekas, ka tas turpināsies mūžīgi, bet viss. ojā, te jābūt punktam. [.] un tad ir tukšums un visas cerības vējā, atkal no sākta gala tiekšanās uz priekšu, krišana atpakaļ, tā tik uz riņķi. Bet man jau nepietiek saprāta, lai to izbeigtu, jo velniņš uz kreisā pleca mani mudina, eņģelīts uz labās - attur. Es esmu pa vidu. Es esmu nekurienē un tas laikam ir pats sliktākais.
+++ [vēl tās sarunas, tās sarunas. Man tas nav jāzin, un vispār man nevajag Tevi un..]
Un šodien atkal sasodītā piektdiena. Labi, vairs jau nav, bet tomēr esmu vēl 5dienas sajūtā, jo 6diena būs tikai tad, kad pamodīšos.. ja aiziešu gulēt.
Nebija ballīte, toties bija ballīte vēderam (sounds funny) - viskijs, pica un tortillas čipsi ap pusnakti, mmmmm. Neveselīgi, toties uzmundrinoši, kautkā jau sev jākompensē mājās pavadītais vakars/nakts.
Un vēl man bija ciemiņi, neticēju, ka tiešām būs, bet jā. Smieklīgi jau, patukšoja manu kolu un izklaidēja brītiņu. Apbižoja arī.
Un kā vienmēr es cerēšu, ka būs labāk, jo jābūt. Iešu gulēt un atkal cerēšu, šoreiz gan par to, lai nepiedzīvotu atkal to drausmonīgimurgaino sapni, kas pie manis atnāca vakarnakt. Es sapņošu par džentlmeņiem, ādas jakām, sarkanām kurpēm un rubīnsārtām lūpām, čoperiem un naktīm mēness pielietā [stadionā] pludmalē.
Tur viss būs labi.
2 komentāri:
Es tieši kkad nesen nodomāju, kāpēc tev tik sen nav bijis neviens ieraksts. Re ka atgriezies. :)
Man nav ne jausmas, kas notiek un tā, bet jebkurā gadījumā- galvu augšā! Vēl 6 nedēļas līdz vasarai. Tā pēdējā 7. jau nebūs vairs nekāda mācīšanās. Tāpēc tgd katru dienu ar tādu domu galvā- 6 nedēļas. Tas ir nieks! Un tad jau arī viss pārējais liekas labāks. Un patiesībā, Baib, mēs taču esam jaunas, skaistas un mums pieder pasaule!
Turās, mazā
Jā, laiks ir pavisam maz un paiet ātri, takā būs labi, viss būs labi! :))
Ierakstīt komentāru